kas tik te nenotiek - Bioshock

Bioshock - spēle, kur manuprāt varētu būt labi parādīts, kas notiktu, ja intelektuālā, ģeniālā sabiedrībā ego iegūtu vispārēju dominanci. Tiek izveidota utopiska pilsēta dziļi okeāna dzīlēs - Rapture - perfektā pasaule, dižiem cilvēkiem ar mērķi atkratīties no "parazītiem" parastajā pasaulē. Spēlētājs ierodas brīdī, kas pilsēta ir uz sabrukšanas robežas, no lielajiem , skaistajiem iluminatoriem caur plaisām sūcas ūdens, radot sajūtu, ka kuru katru mirkli skaistās zāles izslaucīs nežēlīga lavīna.
Principā spēle ir (FPS) pirmās personas šūteris un adventure-action krustojums, kaut gan šajā gadījumā man negribētos lietot vārdu "šūteris" - spēle ir pārāk filigrāna priekš šī vārda. Patiesībā es to ierindoju starp nedaudzajām dižspēlēm-mākslas darbiem. Spēlējamība, sižets, dialogi (monologi), kustības, vispārējais vizālais un audiālais noformējums ir augstā līmenī.
Šaušana spēlēs mani nogurdina, augsti vērtēju atmosfērisko aspektu un šeit tas ir izdevies gods godam. Pastaigas caur skaisti dekorētiem ArtDeco gaiteņiem un zālēm, šur un tur parādās 50to gadu jazz, klasiskās mūzikas elementi, brīžiem klusākā stūrī dark ambient ar metāla šņirkstoņu un ūdens burbuļošanu.
Spēlei ir tāds īpatnējs šarms ar zināmu humoru, piemēram, man ļoti simpatizēja steampunk veidīgie security bots ar savu jokaino rūkšanu, bezbēdīgā Rapture ģēniju svilpošana savā nodabā, šur tur arī pa dziesmiņai "Jesus Loves me this I know.. for the bible tells me so...". Un tad vēl BigDaddy grūsnā gaudošana un gāzelēšanās pa gaiteņiem. Creepy, bet man patīk.