kas tik te nenotiek - Geocaching

Nesen sev atklāju Geocaching. Cilvēki jebkur apkārtējā vidē – vizuāli, vēsturiski vai kā citādi interesantās vietās izveido slēpņus (kastīte, bundža vai jebkas cits, kur iekšpusē logbook, zīmulis + dažāds staffs), netā uz kartes tos atzīmē un slepenā pārsteigumu apmaiņa var sākties.

Tas man atsauca atmiņā to, ko lasīju par ARG (Alternate Reality Game), atceros, piemēram, Majestic, kas izgāzās dēļ nelielā pieprasījuma. Tā bija datorspēle, kuras robežas vairs nebija tik strikti novilktas starp virtuālo un reālo pasauli. Pievienojoties spēles videi, cilvēks sevi pakļāva zvaniem no „slepenajiem aģentiem”, uz pastkasti plūda kodētas telegrammas un vēstules, e-spams, fiktīvas mājaslapas u.c. informācijas gūzma. Tagad fantazēju - vēl mazliet trakāk – spēļu industrijas noalgoti aģenti, kas tev ikdienā izseko, aģenti, kas iefiltrējas paziņu/draugu lokā, mistiski personāži ar slepenajiem uzdevumiem, kuri tev jāatklāj, un tu maksā par savu paranoju. Principā cilvēkiem patīk baidīties, ja viņi saprot, ka ir kaut kāda drošības aizmugure, kad to visu var izbeigt.

No nelielās atkāpes turpinot, atklājot sev pirmo slēpni es sajutos mazliet virtuāli –mana anonimitāte, piederība kādam underground klubam, iesaistīto cilvēku iztēlošanās.
--
Tiltiņš, kura vaibsti katru gadu mainās – pār Spilves grāvi ceļā uz vienu no slēpņiem.