Aug. 26th, 2020 @ 08:22 am (no subject)
Kāds reāli pazīst kādu pusaudzi, kuru ar valsts institūciju palīdzību ir izdevies pārvērst no grūti audzināma par normālu cilvēku?

Un kādas vispār mūsdienās ir iespējas ietekmēt pusaudzi?
About this Entry
[User Picture Icon]
From:[info]str
Date: August 26th, 2020 - 09:23 am
(Permanent Link)
Ja tur apakšā nav diagnoze pusaudzim, vai nevajadzētu tomēr audzināt vecākus???
Ne jau no gaisa viņi kļūst par tādiem
[User Picture Icon]
From:[info]missalise
Date: August 26th, 2020 - 09:38 am
(Permanent Link)
Protams, viss sākas ar vecākiem. Jautājums gan - kas gan viņus - pieaugušus cilvēkus - audzinās? Kad skatos to šovu par bērnu audzināšanu "Supernanny", tur vienmēr atklājas, ka gandrīz viss, kas ir bērnos, ir no pieaugušajiem noskatīts. Un tad, kad mainās vecāki, pēc kāda laika mainās arī bērni. Bet ja vecākiem pašiem nav bijis pareizs piemērs savā ģimenē - no kā lai viņi to iemācās?

Sākumā varēja vismaz latviešu valodā iztulkot un parādīt Latvijā to šovu. Domāju, ka daudziem vecākiem tas būtu ļoti, ļoti noderīgi.
[User Picture Icon]
From:[info]arrianda
Date: August 26th, 2020 - 03:02 pm
(Permanent Link)
Bērni ir kā sūklis. Redzu pēc sava krustbērna. Ja, piemēram, viņa valodā parādās kaut kas specifisks, tad mēs uzreiz varam pateikt, no kura viņš to ir paņēmis. Daudzi arī saka, ka vislabākā audzināšana ir pozitīvais piemērs, nevis moralizēšana par to, kā ir pareizi. Un no vecāka ir atkarīgs, cik no paša pieredzētā pārnesīs bērnu audzināšanā, cik nē. Un cik ir gatavs mācīties par to, kā būtu pareizāk.
Var ierakt galvu smiltīs un atrunāties ar "man nav dots", "man arī pietrūka", bet var ar sevi strādāt, apzinoties, ka pat mazākais sīkums var atstāt iespaidu uz bērnu.
[User Picture Icon]
From:[info]iokaste
Date: August 26th, 2020 - 05:19 pm
(Permanent Link)
bet vai tad brāļi neatšķiras?
[User Picture Icon]
From:[info]puce
Date: August 26th, 2020 - 11:05 am
(Permanent Link)
nav jau tik viegli to diagnozi uzlikt. Musdienās ārkārtīgi aktualizējas tas, ko ārzemēs psihiatrijā sauc par "personības traucējumi" - narcisisms, utt. Un tas pie mums vispār īsti neskaitās pie diagnozēm - jo nav psihiskie traucējumi. Un psihiatri tam nevar uzrakstīt zāles. Latvijas psihiatrija ir diezgan tālu atpalikusi no pasaules.
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: August 26th, 2020 - 09:39 am
(Permanent Link)
tipa, salauzt?
[User Picture Icon]
From:[info]missalise
Date: August 26th, 2020 - 09:51 am
(Permanent Link)
Ja salauzt - tad tikai destruktīvus uzvedības modeļus (kaitīgus ieradumus, agresīvu uzvedību u.c.) un pārliecību, ka visi viņam ir parādā.
[User Picture Icon]
From:[info]nova
Date: August 26th, 2020 - 10:20 am
(Permanent Link)
Vai tie viduslaiki,vai mūsdienas, vai tie institūciju darbinieki,vai vecāki, "terapijai" vienmēr jābūt vienai. Pieņemšana un mīlestība. Stingrība arī ir mīlestības izpausme. Bērnu izlaišana nav mīlestība. Tā ir vienaldzība. Bet tā viss tikai caur mīlestību. Un fakts, ka vecākiem to mīlestību mācēt ir vieglāk nekā institūciju pārstāvjiem, bet pat tik daudz iespringt ir slinkums, tāpēc nogrūž psihologiem un visādiem speciālistiem
From:[info]divas_zosis
Date: August 26th, 2020 - 10:45 am
(Permanent Link)
+1

Palasīt tik to stulbo usnes ierakstu
[User Picture Icon]
From:[info]lara
Date: August 26th, 2020 - 11:44 am
(Permanent Link)
Man ir pieredze darbā bērnu namā. Tas gan bija diezgan ekskluzīvs un daļēji privāts bērnu nams. Jā, ja bērniem dod iespēju augt apstākļos, kas ir ļoti tuvi ģimenes apstākļiem, viņi maninās un kļūst no grūti audzināmiem par normāliem cilvēkiem. Ne visi un ne vienmēr. Tomēr ir tādi, kuri izaug par foršiem pieaugušajiem.
[User Picture Icon]
From:[info]shelly
Date: August 26th, 2020 - 01:58 pm
(Permanent Link)
Protams. Lennebergas Emīls izauga par Smolandes komunālvaldes priekšsēdētāju!
Ja nopietni - jā, tas ir iespējams. Bet ka labu cilvēku iespējams izaudzināt, sitot, lamājot, publiski izsmejot un pazemojot, badinot un biedējot - nē, tam es neticu.
[User Picture Icon]
From:[info]shelly
Date: August 26th, 2020 - 01:59 pm
(Permanent Link)
Tu pati tam tici?
[User Picture Icon]
From:[info]missalise
Date: August 27th, 2020 - 08:19 am
(Permanent Link)
Lennebergas Emīls grāmatiņā vēl bija sīks bērns, nevis pusaudzis. Turklāt viņa nedarbi pat nav uzskatāmi par īstiem nedarbiem, jo motivācija viņam vienmēr bija laba. Un pat par tiem viņam bija negatīvas sekas - sēdēšana šķūnītī.

Es domāju par to, ka problemātiskiem pusaudžiem - it īpaši zēniem - dzīvē pietrūkst autoritatīvas figūras - visbiežāk vīrieša - tēva, vectēva, skolotāja, trenera (bet - kā dzīve pierāda, tā var būt arī sieviete, ja vien viņai piemīt stiprs raksturs) - no kā viņi varētu mācīties, kā pastāvēt par sevi, būt pastāvīgiem, atbildīgiem, drosmīgiem, nepadoties grūtību priekšā. Jo tās ir tās īpašības, kas dzīvē palīdz gūt panākumus un sabiedrības cieņu. Panākumus es te traktēju visai plašā nozīmē (cilvēks, kas dara savu darbu, kas dara ko tādu, kas sniedz viņam piepildījumu, ko ciena apkārtējie un ģimene un kurš pa lielam jūtas laimīgs un apmierināts ar savu dzīvi). Bet cilvēkiem - un it īpaši vīriešiem - ir svarīgs sociālais statuss un sabiedrības cieņa. Ja viņi jūtas kā neveiksminieki, tad viņi kļūs apātiski un agresīvi. Un viņi nezina, kā iziet no šīs situācijas.

Ja situācija jau ir ļoti ielaista, tad viņi jau kļūst pavisam nekontrolējami. Un tad bieži vien ar runāšanu jau ir par maz. Skolā, kurā es kādreiz mācījos, bija mūzikas skolotājs - jauns, superīgs, enerģisks, harizmātisks. Pateicoties viņam, pēkšņi skolā parādījās vokāli instrumentālais ansamblis, mūzikas skolā - orķestris u.t.t. Viņš pret bērniem izturējās ļoti sakarīgi un forši. Bet pat viņam kaut kāds pusaudzis bija stundā pretīgi pretī izrunājies. Un tad viņš viņu bija paņēmis pie krāgas un izvedis no klases - aprunāties zem četrām acīm. Neko jau viņš viņam neizdarīja, pēc divām minūtēm viņi abi bija atpakaļ. Bet tas pusaudzis vairs neuzdrošinājās traucēt viņu stundās.

Savukārt man kādreiz bija tāds gadījums - mēs spēlējām kāzas un viens puika - gadus astoņus vecs - uzvedās klaji agresīvi. Viņš centās iespert pa dibenu ar kāju garām ejošai vecai tantiņai, tad izdomāja, ka būs baigi labā ideja spārdīt mūsu skandas un ķerties pie mikrofoniem. Viens brālis viņam mierīgā balsī aizrādīja, lai viņš iet spēlēties kaut kur citur. Viņš nereaģēja. Vecāki vai kāda atbildīgā persona nekur nebija manāma. Un tad mans otrs brālis paņēma viņu aiz krāgas, aizveda aiz stūra un ļoti nopietnā balsī viņam pateica, lai viņš pie mūsu aparatūras vairs nelien. Ar to viņam pietika (diemžēl tikai attiecībā uz mums), jo izklaidi ar mēģinājumiem trāpīt vecām kundzēm pa dibenu ar savu kāju viņš turpināja. :(

Pusaudži meklē autoritāti. Un - ja gadījumus jau ir ļoti ielaists, viņiem par autoritāti var kļūt tikai tāds, kas viņu var kaut kādā veidā nolikt pie vietas (pat tīri fiziski). Un tādus viņi, visbiežāk, satiek uz ielas. :( Tāpēc, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi audzināt bērnus līdz pusaudža gadiem, lai viņiem pēc to sasniegšanas pat prātā nenāktu, piemēram, draudēt skolotājam ar fizisku izrēķināšanos par nesekmīgu atzīmi (tas arī gadījums iz dzīves).

[User Picture Icon]
From:[info]gnidrologs
Date: August 27th, 2020 - 02:51 pm
(Permanent Link)
+
[User Picture Icon]
From:[info]panacea
Date: August 26th, 2020 - 03:39 pm
(Permanent Link)
Es tev pilnīgi piekrītu. Tough love doesn't work.