Albion

vakar "takā" bija alvīnes / anša izstādes atklāšana. ar krišjāni ļoti bažījāmies, ka viss vīns tiks izdzerts jau pirms mūsu ierašanās, tāpēc anša solījums atlikt dažas pudeles pie palmas ļoti mierināja. pie palmas neko gan neatradām, bet uztraukties bija lieki. tisa gan citi sākumā gan bija tādi 'satraukušies' (t.i. - pretīgi tizli iedomīgi nevērīgi) - nospriedu, ka tāds stils. bet kad PTIN cilvēki aizvācās ballīte ievērojami uzelpoja. sarunas, saruniņas un vīns, vīniņš. kārtējo reizi gluži netīšām nonācu sarunā par dzeju, lūk, tam reiz ir jādara gals, jo tas vienmēr ir PTIN. turklāt no manas puses. šausmīgi nokaunos.

visādi citādi - gleznas gleznieciskas, divas jau pārdotas, ejiet un skatieties! vēl mēnesi tur karāsies.

27. - 29. jūnijs, es, d., reinis

1. diena viss sākās ar Lielo Čakaru. pārvarējuši to 4 dvēseles devāmies ceļā. uz HESa mazliet paskatījāmies, kā saule taisās ūdenī mērcēties, mazliet paklausījāmies morisonu (no tāda vidēji liela maģīša), vienu dvēseli atvedām atpakaļ ceļam un devāmies uz morisona kalnu, kurā lieliskākais apskates objekts bija transformatora būda. so - riekstu kalns it is! snovparka pašā augšā tika iekurts skautu ugunskurs un piekoptas skautu aktivitātes (es iztēlojos, nav bijusi tā laime, krāniņa man par maz)

2. diena agrs meditatīvs rīts par tēmu - nu kāpēc viņi divi tik ilgi guļ? meža zemenītes un mīšanās, mīšanās un mīšanās līdz pakaļa dzied sērīgas balādes. bet tad vienā brīdī pret vakaru ir tas episkais brīdis, kad gendalfam un pipinam jājot redzeslaukā parādās minastirīta, - uzbraucot kalnā parādās bauskas rimi. alleluja! gardumgardas vakariņas un atlūziens nemazgātiem zobiem. manām kuslajām kājiņām arī tāds mazgabals ir bijis daudz.

3. diena agrs meditatīvs rīts par tēmu - es zinu, ka viņi gulēs 2 stundas ilgāk nekā es. šūpuļkrēsls padara šo faktu nenozmīgu. upes klātbūtne tāpat. zemeņu - banānu kēkss arī. lieliska nekā nedarīšana visas dienas garumā ar centra notikumu - sauļojos starp ķiršu kokiem un desmit metrus no manis staigā stārķis. baigā lauku romantika. bet ar to arī viss beidzās, jo kuslo kāju dēļ atpakaļ braucu ar autobusu (tāds bija plāns) un man blakus apsēdās, iespējams, smirdīgākā sieviete pasaulē (joprojām viņas smakas daļas ir manā degunā). vairs nekādu kuslo kāju. sab. tr. dziedē visas kaites.

pieceļamies divpadsmitos, iekārtojamies gultā skatīties ēšanas raidījumu (jau no paša rīta, pilnīgs hārdkōrs), pēc kādas stundas luīze paņem datoru un žēlīgi nopūšas: "žēl, ka datorā nav programma, ar kuru paskatīties, kas mums ledusskapī."

lūk, tik priecīga es biju. paldies tēsam, mātuškai, māsas kundzei, didžonkulim un pārējiem ^_^

mans vidusskolas izlaidums bija foršs, bet mans lu izlaidums bija vēl foršāks. svinīgā daļa - īsa, konkrēta un forša, ģimenes daļa - eleganta (un eleganti īsa) un sirsnīga, ballīte - jautra, tālākais - norakts vēstures mēslainē (hihi).

(ar flomīti) atzīmējami momenti:

• steigšanās uz kavētu izlaidumu ar riteni, no kura nevaru nokāpt, jo kleita par šauru, lai tiktu atpakaļ (d. - ģenerālis, izkomandēja parādi līdz uzvarai!)
• trīskāršais (priede, cālītis un kokins) divkalpojums un toma sprediķis
• rektora runa un "es nāku pie jums jau piekto gadu pēc kārtas, jo te ir forši"
• daudz puķu, daudz bilžu
• matķinka paaugstinās par mātušku - lieliskākā radu daļa. kuģītis pa kanālu-daugavu  tieši vienu stundu, tas ir - divu šampju, daudz keksiņu un vienas runas trīs cēlienos garumā. (starp citu, tā nav leģenda, ka bomži dzīvo zem tiltiem.)
• absolventu kokteilis un māsas kundze lepojoties ar mani (nav drošticams apgalvojums)
  
• divi šoti no sātana (j.p. izskatā) rokas (man liekas, ka šis brīdis bija beigu sākums)
• ģitāra un dziesmas, un jēzus dod zīmi, ka viņam tas patīk
• andrejsala un karuselis, dejošana, runāšanās
  
• tikai karuselis.
  
• joprojām karuselis.
  
• joprojām.

turpinot tēmu, es d. teicu, ka man nav nekādu talantu, viņš: "nav tiesa, tu lieliski proti gausties".

un man baigi besī, ka kaut kas ar savu dzīvi ir jādara - nu jāmācās vai jāstrādā, mani tas neinteresē un nomāc. pilnīgākā pēcbaķīša depresija, haha.

"šie lielie garīgie meistari, klusuma un bezvārdu tuksneša meistari, nezina kā klusēt, neprot ciest klusu. Viņi nezina, kā izvairīties no runāšanas par lielo noslēpumu, par kuru – kā viņi atkal un atkal atgādina – ir jāklusē."

pats skaistākais brīdis - liekas, ka tās šausmas nekad nebeigsies, bet tad tās beidzas.

tikai kants ta pāries, kamēr odi paliks jeb es ļoti negaidu vasaras vakara odu spietus. man jau tagad no 2 pretīgajiem sīcējiem ir vairāki izsitumi 5 cm diametrā, vasarā būšu viens liels, sarkans uztūkums. pievilcīgi.

varbūt tas ir tikai tāds nelaimīgs iespaids, kas man radies, bet pārsvarā visi "lielie" cilvēki, ir arī lieli pretekļi.
piemēram, martins luters kings ar kreisajiem soļiem, vai alise volkere ar briesmīgajām attiecībām ar meitu.
rodas sajūta, ka visi, kas kļūst bagāti, slaveni vai ietekmīgi automātiski kļūst par pretekļiem, katrs tikai citā virzienā vērš savu enerģiju - vienam patīk nošaut visus melnos, otram cīnīties par melno tiesībām.

es ceru, ka es kaut ko ļoti pārprotu. no otras puses - tam it kā nav nozīmes (un tomēr skumīgi).