Albion

arvien vairāk pārliecinos, ka visas slimības tiešām rodas "no nerviem" - pēdējās dienas lielā stresā, vakar t` uzkāpa. šodien atpūšos, bet ar to arī varētu pietikt - ko es krievijā slima darīšu?

Kā mums gadījās: vakar bijām skatīties jaunu dzīvokli, kur viss ir mazāks, bet svaigi remontēts un glīts. Nevarējām izdomāt - ņemt, neņemt, ņemt, neņemt... Dzīvoklis labāks, bet tālāk no centra; lētāks, bet mazāks, grīda smukāka, bet skata nekāda. Bijām runājuši, ja pārvācamies, tad ne tālāk no LU, kā tagad un uz SAVU nevis komunālo, bet šitais atkal komunālais, lai arī daudz labāks. Bet mazāks. Un tā uz riņķi. Nu neko - beigās izdomājam, ka tur būs siltāk un lētāk, ņemam. Noslēdzam līgumu no 1. novembra, pasakām tagadējam saimniekam, izstāstam draudziņiem un... šodien mums zvana, ka virs šī dzīvokļa izdegusi virtuve un viss dzīvoklis noplūdis, lai nākam pakaļ iemaksātajai naudai.

Kaut kas tur ir tajā pastāsīšanas pirms notikuma lietā.

Un tā pavisam noteikti ir zīme.

trešdien nejauši tiku pie riteņa, vakar - pie darba. forši.

enija grib iekļauties kādā reliģijā stila pēc, mēs arī kaut kādu iemeslu pēc meklējam savu reliģiju. hinduisms vispār nav opcija, jo d. uzskata, ka rietumnieks principā to nevar izprast, šorīt atmetām arī ortodoksālo jūdaismu, jo mums ir pārāk glīti palagi. šodien biju pie krišnaītiem lekcijas ietvaros, viss forši un ēdiens ļotiļoti garšīgs, bet man nepatīk, ka statujām banāns virsū jāsmērē.

so - we''ll keep looking. ja ir kas padomā - PM!

dzeram mājas vīnu, kas vairāk ir sula, pie jāņa vidējā lauku mājiņā, te ir ļoti, ļoti skaisti, nu vismaz ārā. daudz zāles un koku, maz puķu, vismaz tumsā tā šķiet.

šonakt/šorīt uzrakstīju darbu cālītim, ļoti sliktu, pašai kauns, bet man nāca miedziņš, nevarēju neko vairāk padarīt. visu pagājušo nedēļu man vispār bija akademiskā depresija, visu nedēļu neko nedarījām, mīļojāmies, skatījāmies filmas un ēdām, pilnīgs laiskums un nomākts garastāvoklis, kas neļauj to visu izbaudīt, bet šonakt tas izbeidzās - darbs tika dažās stundās pabeigts.

vēl šodien bijām uz cālīša dievkalpojumu, saraudājos mazliet, ļoti aizkustinoša tā visa vienkāršība, tiešam tāda nojausma, ka tur tiešām ari ir draudze nevis visādi sveši cilvēki, kas sanāk uz pompozu un ceremoniālu padarīšanu 2 stundu garumā. liels prieks, ka aizgājām. noteikti iešu vēl.

tagad slapjā zālē pačurāt, lietu uzpīpēt un tad jau rīt uz ukrainu didzim kabatā. ^__^

- man ņemt peldkostīmu?
- ņem tikai biksītes, krūtis varēsi visiem parādīt.

- tu gribi būt zombijs vai mironis - izlem!

- es gribu atpakaļ savu blociņu, tādu ar cietiem vākiem. un nomirt 88 vai 99 gadu vecumā, nē, 91, tas būtu stilīgi.

sēžu bibliotēkā, gaidu, kad didzim beigsies taivānes iemidzinošā runāšana [kas man atgādināja, kā mēs ar ervīnu neko nedzirdējām viņas lekcijās, žēl, tagad zinātu, kā atsauces jāraksta], pāri monitoram redzu bišķiņ no enijas rižajiem matiem [rižs taču nav slikts vārds, vai ne?], jūtos sareibusi, pirms mirkļa vēl vēders dikti sāpēja. čīkstēt gribas.

šodien biju mazs malacītis, gandrīz pabeidzu rudzīša darbu par antropoloģiskajiem terminiem vd, nu bišķiņ vēl vajag, bet tā doma, ka gandrīz jau viss... protams, mērfijs turpina savu darbību un šodien atradu grāmatu, kas man būtu aiztaupījusi lielu daļu no mocībām brīvdienās, bet man pofig - neko nepārrakstīšu, ja viņam nepatiks... nu tad viņam nepatiks. :D

vakar nieru ielā porno filmējām. kinda fun. ceru, ka nekad nekur tas netiks publicēts, haha. un sadzērāmies vīnus, es atkal atplīsu, es vispār vienmēr un visur atplīstu pirmā, ko darīt - varbūt zvaigznēs tas man ierakstīts. :D

būs labs vakariņš. ^_^

atnācu uz bibliotēku mācīties, bet iekšā tāds nemiers, ka vispār nekam nevaru pieķerties.

šovakar laikam uz inženieru ielu. varbūt vajadzētu mācīties vakarā, bet fuck it - nosēdēju lekcijās no pusdeviņiem līdz pieciem, vajag arī atpūsties.

mēģinu rakstīt darbu rudzītim, visas dienas laikā - 7 rindiņas. nožēlojami. ja man vajadzētu pastāstīt par to tēmu, tad vēl kaut kā, bet to visu uzrakstīt un vēl piedirst pilnu ar atsaucēm, jo tā, lūk, izskatās gudrāk un ir fakin akadēmiski, - nu tas mani konkrēti dzen izmisumā un gribas pamest universitāti.

vismaz esmu mājās, un mamma taisa garšīgi ēst. vēl viņa stāstīja smieklīgu stāstu par to, kā viņas dēļ uz krievijas - latvijas robežas visi naktī stundu stāvējuši, jo viņa, lūk, pīkst uz geigera skaitītāju. kruti, kruti. XD

gribas konkrēti neko [no dzīves ārpusē] un man bezsakarā laikam ir iemetušās blaugznas. tā varot notikt uz nervu pamata, stulbi vispār izklausās - "uz nervu pamata" it kā nerviem būtu tik liels pamats, lai tur kaut kas uzmestos.

katrā ziņā - esmu ļoti, ļoti pissed off.

pofig, jāizdara.

"mazas, mazas kājiņas kāpj kalnā"

fak, man joprojām ir nelabumiņš. vajadzēja šodien iet uz bibliotēku, rakstīt kursa darbus, bet tā vietā visu dienu vizinos karuselī un nevaru saprast vai man vairāk reibst, sāp vai gribas vemt. bet nu mēs ar d. izgājām 3 līmeņus uzreiz, no kuriem pirmais bija abiem kopīgi piedzerties. protams, naivās otrā rīta domas - nekad vairs, nekad un nemūžām. nu redzēs. tagad ir vakars un es domāju tā pat. bet nu man joprojām ir sūdīgi, jā.

brīvdienām plāns mācīties, d. jāraksta bakalaura darbs, ir ideja kā māja - darīt to kopīgi tukumā, bet man jau sāk šķist, ka šī ideja ir vien tāds salmu namiņš, kuru nopūtīs tas vilks no trim sivēntiņiem. laiciņš būs labs, un inxam tā balle...

bet cālītis teica: "ir jāizvērtē prioritātes!" un es nevaru normāli atpūsties, ja man ir visādi parādi. nu labi, muļķības, es vienmēr varu, bet tomēr, tomēr. laika ir mazāk nekā šķiet un principā vajadzētu ļoti stipri iespringt.

šodien tirgū pirkām lociņus un dilles, vajadzēja palūgt, lai iesver arī puskīlō laika.