Albion

šodien bija normāls pārbdaudes darbs didzim - iepirkšanās tests.

• 1 raunds. spice. pilnīga kapitulācija, drausmīga izgāšanās un pirmsnāves moku izteiksme sejā pēc 2 - 3 minūtēm no veikalā ieiešanas brīža. pametām šo templi pēc nepilnas pusstundas. sagrāve.
  
• 2. raunds. GC. 2 - 3 minūtes. d. vēl turās. 5. minūte. d. vēl turās. 8. minūte - manāma moku izteiksme acīs, bet viņš turpina varonīgi turēties. sportlandā pačučēšana uz soliņa. mani sāk pārņem izvēles mocības. d. vienkārši mocības. "kurs čības labāk?" "nu man labāk patika tās zilās, bet..." "nē, kuš, nesaki neko vairāk! es negribu dzirdēt argumentētu viedokli, vienkārši izvēlies! viss. ejam."
  

un tās fakinās zilās čības sāka berzt 3. solī. mācība - ne vienmēr vajag ietaupīt 5 latus.
bet d. pārbaudes darbu nolika knapi sekmīgi, par centību ieskaitīju. secinājums - never again. vai vismaz spici. es domāju, ka mazos, jaukos veikaliņos viņam ietu daudz sekmīgāk. pārbaudīsim?! ^_^

btw, gandrīz nevienu mazu, foršu veikalu rīgā nezinu. žagatas bode, tas viens uz lāčplēša ielas... jā. viss laikam. sūdīgi man.

ko divi jauni, griboši cilvēki dara vieni paši mājās divos naktī?!
mazgā grīdu ar terpentīnu.

es jau biju aizmirsusi, cik krišnaītos ir garšīgs ēdiens. 4dien būs nauda, aiziešu vēlreiz. bet smieklīgi tomēr čurāt, klausoties, kā aiz durtiņām kāds dzied "hare hare". jā, tiešām smieklīgi.

šī bija laba diena.

šodien staigāju gar daugavmalu un uzberzu tulznu uz pēdas, bet ne par tulznu un arī ne par ļoti daudzajiem gulbjiem, kurus cilvēki ir līdz nelabumam pārbarojuši.

tur staigājās daudz dažādu cilvēku, bet liels īpatsvars bija 2 kategorijās: ar suņiem un ar bērniem. un tad es atcerējos tās varbūtību līnijas no lukjaņenko vampīrgrāmatām, nu par to, kā visādi teorētiski var notikt.

es iedomājos, ja mums ar kalniņu viss būtu sanācis citādi, ja vispār viss būtu noticis pa citu varbūtību līniju, - viņš taču, sasodīts, gribēja bērnu. un ja viss būtu noticis citādi un mēs būtu vēl nedaudz stulbāki, tad es šodien varētu ierakstīties vienā no populārajām gar-daugavmalu-staigātāju grupām. un tas būtu reāli dīvaini.

man par to domājot pat īsti nekāds sentiments vai kas tāds neuznāk, vienkārši reāli dīvaini sajutos šodien. un vēl nopriecājos par to, kur varbūtību līnijas noved. kaut gan - kas zina.

un kaut gan doma par sevis reproducēšanu man šķiet reāli freaky, tas laikam tomēr ir "vecums nāk" sindroms, ja par to vispār domāju. baisi katrā ziņā.

apskatījos, cik daudz naudas šomēnes esmu iztērējusi un secināju, ka marts ir dārgs mēnesis.
kaut gan - kāds tur brīnums, par mazo slimošanas prieciņu vien ~60 ls tika iztērēti.

un daktere šodien teica, ka man kārtīgi jāēd. XD

pie reizes apskatījos arī senākus mēnešus, decembris pilnībā atbilst tam teicienam, ka pēc vētrainas nakts negribās redzēt zvanītos numurus un maka saturu, haha.

braucu autobusā no rīta, lasīju poteru un raudāju. tik smieklīgi, bet pilnīgi godīgi - tā ir viena no aizkustinošākajām grāmatām, ko es jebkad esmu lasījusi. un pārlasījusi. un tad izlasījusi vēlreiz. harry, i <3 you.

un man ir kaut kāds baiss uztraukums. tā, ka iekšā viss griežas, nevar ieēst un paliek slikta dūša. un, protams, tam nav nekāda racionāla iemesla. besī, kad tā notiek.

nesen atbraucu no darba, šausmīgi nāk miegs, bet man vēl jāuzraksta tās divas lapas cālītim. varētu vienkārši neuzrakstīt, bet apkārtējo centīgums smagi spiež uz manu niecīgo pienākuma apziņu.

nezinu, kas tas ir, ka man ir radies priekšstats, ka - ja jau reiz es studēju kko, tad man visam vai vismaz lielākajai daļai tajā jāpatīk. un es sev nevis reāli pajautāju: "eu, kristīne, tev tiešām patīk cālītis, rudzītis, olga, utt?" bet pasaku sev, ka man IR JĀPATĪK, jo citādi to studēt būtu stulbi, īpaši tādēļ, ka dauzi jau tā teica - ko tu ar to teoloģiju darīsi?!? un es nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli, bet tomēr - ko sasodīts nozīmē "ir jāpatīk"?!? citā gadījumā teiktu - screw this! bet diezgan tizli sanāk, ja man tas jāattiecina uz pašai sevi.

haha, vajag tēju un nečīkstēt. pēdējā laiciņā [nu pēdējos gados 10] kaut kā baisi iepaticies. XD

telefona zvans.
- brauksi spēlēt katanu?
- nu nezinu, varētu.
- tikai vajag trešo. kikenu?
- nē, es negribu viņu satikt.
- nu tad...
*klusums*
*klusums*
*ilgstoši smiekli abos galos*
- wow, man ir vesels viens draugs.

*klepus*
- tev klusinātājs komplektā līdzi nenāk?!
*klepus*

man trīc rokas. kādreiz, kad gribēju būt ķirurgs, būtu par to satraukusies, tagad vienkārši liekas smieklīgi. nē, nu stulbi, bet es nesaprotu - kāpēc trīc?!

jābrauc pie ārsta.