Albion

vakar bija divi patīkami notikumi - ališu brīnumjaukais dzīvoklis, kur uz otro stāvu ved svecēm rotātas kāpnes, daudz un tik, tik garšīgie gardumiņi (paldies, šorītējo pukstošo galvu krišnu bumbas nomierināja) un luīzes hauspārtijs, kurā ar kārli ļoti forši padejojām oldskūlajos ritmos.

turpmākās "brīvdienas" diemžēl zem darba dienu zīmes.

dzīrot (mums tagad ir party alias, šis tur ir populārs vārds) ir saspringtāk, kā... kā darīt, ko mazāk saspringtu. 3 dienas, 3 balles, 3 jubilāri. un nekas vēl nav beidzies. (jā, jā - to sauc par vērienu :D )

tikko māsas kundze, guļot gultā un lasot žurnālu, slinki noņurdēja apsveikumu krievu valodā, ko es neprotu uzrakstīt, BET tas man liek domāt par kādu citu šodienas jubilāru:

DAUDZ LAIMES DZIMŠANAS DIENĀ, EVĪT!

bērni ir visinteresantākās radības. emīls nevarot nosēdēt stundu pie friziera, kurš ar viņu visu laiku pļāpā, bet šodien no 8 grādus vēsā okupācijas muzeja, kur runāja un rādīja melnbaltu, sliktas kvalitātes filmu par franču grupu un kurtu fridrihsonu, viņu nevarēja dabūt ārā. es saprotu, ka tēma nebija saistošakā daļa četrgadniekam, bet kas tad? sēdēšana klusējot, nekustoties un salstot?!

starp citu, par to pirmo teikumu - tas nenozīmē, ka man patīk bērni. līdz šim esmu sastapusi divus, kuri spēj pārvarēt "fuj, sīkais" barjeru. bet kādi divi! ^__^

šodien sēžam ar mammu gustavbeķerejā, uz kuru sen gribēju aiziet, bet vīlos, jo galdiņš bija netīrs un tualete drausmīga (bet kāda marcipānmaizīte, mmm) un domājām, ko padarīt šodien. rezultātā visa pēcpusdiena valsts mākslas muzejā, jo nekad tur vēl nebiju bijusi (inteliģence, YO!), ilgi skatījāmies un audiogidā klausījāmies krievus, bet pie purvīša un rozentāļa sāka zvanīt zvaniņu, kas signalizēja, ka jāvācas. draņķīgi, - tagad būs vēlreiz jāiet skatīties, kas tad tas ir, ko uz kartiņām štancē.

nekad neesmu bijusi milzīga ziemassvētku fane un šogad 24. datums iesākās īpaši pretīgi - ar baketu zāles beršanu un traku raudāšanu par principā visu. bet viens gudrinieks ir teicis, ka nekas nav tik labi vai tik slikti, kā sākumā šķiet, un tam gudriniekam taisnība.

24. vakaru sākām ar kēksa neatdalāmi stipru pielipināšanu pie pamatnes, pusotras stundas kavēšanos un ieveidoto matu izjukšanas, bet tam sekoja 6 stundu garas vakariņas ar ne-pieticīgu vīna baudīšanu, sarunām un dāvanām pie d. ģimenes, kas bija pārsteidzoši mīlīgi un jauki [atskaitot to daļu, kurā es 5 minūtes raudāju, jo saspiedu pirksta galu - tik.sasodīti.sāpīgi.]

25. atgriezāmies pie tās pašas eglītes un prom ejot saņēmām itāļu panettone 'kēksu', kurā nedaudz vīlos, bet tas varbūt tāpēc, ka nebija kolas (vai pārsaluma vai paģiru - es neatceros, kurš nu bija tas esenciāli svarīgais elements). vakarā ar manu ģimeni uz ziemassvētku koncertu ķīpsalā - ik pa brīdim vilka uz asariņu un būtu arī nobirdinājusi, ja gaismotāji nebūtu pacentušies ar koncentrētu gaismas kūli izgaismot solistiem pautus. piedošanu, bet nu tas bija traucējoši! vismaz sentimentālam noskaņojumam noteikti. vakarā uz tukumu un atkal ziemassvētku klasika - ēdiens un dāvanas, bet ļoti patīkamā izpildījumā.

26. supermīlīgs rīts, iečekoju vietējo super-humpalu "ku - mode" un tiku pie SBL ceremonijas kurpēm, čučējiens vilcienā, d. ome, mazā gustava vilcieniņš un beidzot mājās.

izklausās super tradicionāli un super garlaicīgi, bet šie bija vismīļākie un jaukākie ziemassvētki šogad. ā, šogad tie ir vienīgie. nē, nu tiešām - ^___^ 20/21

PS es zināju, ka ir vērts ticēt - ziemassvētku vecītis mani tiešām ļoti, ļoti mīl ^__^

skatījāmies filmu par pjatigorski un smieklīgākā vieta filmā bija, kad didzis sāka čamdīt manu galvaskausu, lai noskaidrotu vai tur ir kāda līdzība ar filozofa kauliem.

bet tam čalim, pjatigorskim, tiešām ir dīvaina galva. izskatās, ka cietais disks pielikts aizmugurei klāt un apvilkts ar ādu. baisi.

mēģinu rakstīt darbu rudzītim, visas dienas laikā - 7 rindiņas. nožēlojami. ja man vajadzētu pastāstīt par to tēmu, tad vēl kaut kā, bet to visu uzrakstīt un vēl piedirst pilnu ar atsaucēm, jo tā, lūk, izskatās gudrāk un ir fakin akadēmiski, - nu tas mani konkrēti dzen izmisumā un gribas pamest universitāti.

vismaz esmu mājās, un mamma taisa garšīgi ēst. vēl viņa stāstīja smieklīgu stāstu par to, kā viņas dēļ uz krievijas - latvijas robežas visi naktī stundu stāvējuši, jo viņa, lūk, pīkst uz geigera skaitītāju. kruti, kruti. XD

gribas konkrēti neko [no dzīves ārpusē] un man bezsakarā laikam ir iemetušās blaugznas. tā varot notikt uz nervu pamata, stulbi vispār izklausās - "uz nervu pamata" it kā nerviem būtu tik liels pamats, lai tur kaut kas uzmestos.

katrā ziņā - esmu ļoti, ļoti pissed off.

pofig, jāizdara.

"mazas, mazas kājiņas kāpj kalnā"

tikai tagad sapratu, ka man sāp nevis kakls, bet rīkle un viss barības vads [vai arī elpvads? hvz, kaut kas pa kaklu uz leju] un tas ir ļoti pretīgi, jo man ir sajūta, ka man iekšas deg.

es ceru, ka tas ir no vemšanas un drīz pāries, jo es negribu atkal saķert kkādu draņķību, kuru izārstēt man maksās trešdaļu mēneša ienākumu.

labi, turpināšu skatīties vampire diaries un gaidīt, ka pāriet. :D

mamma tikko piezvanīja: "ja es iedošu tētim pašceptas bulciņas līdz, iesi pakaļ?!" ^________^