Albion

man dzeja tā īsti nekad nav patikusi, nu čaklais vai nedaudz šlāpins, bet tā pa lielam - nē. un tāpēc man nekad, nekad nav bijušas ambīcijas rakstīt dzeju, pat slepeni vismazākajā kladītē ne. tomēr - no likteņa neizbēgsi.

d. saka, ka daudziem dižajiem dzejniekiem esot nepārtraukti bijusi paaugstināta temperatūra. tikko pamērīju - 37, 4. un tā var pamērīt gandrīz katru dienu. nu ko - jānoslēpj visi rakstāmrīki, jāsadedzina blociņi un jāaizslēdz laptops, varbūt tas sliktens atkāpsies.

virtuvē gaida pica, alus un gumijkončas un man liekas, ka tas tā gaumīgi iederas teātra apmeklējuma vakarā - vispirms pasnaust, paplaudēt, tad pierīties un atraugāties. harmonija.

bet vispār jau es muldu, govju teātris bija lielisks, tāds mīļš un mazliet sentimentāls. vispār d. saka, ka tas esot piemineklis aizejošajam. tad jau tā arī ir.

besī, ja kāds izbojā manu slimošanu ar savu slimošanu.

tik garu nosaukumu kā virsrakstā man vajadzēja uzgūglēt, jo atcerēties to ir tikpat neiespējami, kā visus datumus, ko šodien nosauca kristietības vēstures pasniedzējs, bet filma, ko šodien redzējām bija tik iespaidīga, ka to aizmirst būs grūti (atcerēšos vismaz vienu dienu).

saucas "regretters" - filmas laikā sarunājas divi sešdesmitgadīgi vīrieši, kuri ir bijuši sievietes, un pēc tam atkal kļuvuši par vīriešiem. lai arī aizmugurē sēdošās gudrinieces skaļi komentēja, cik filma esot "stūlba" un "dēbīla", mani tā tik ļoti uzrunāja, ka sagribējās par šādu tēmu rakstīt vismaz bakalaura darbu. protams, mirkļa iespaids un jau tagad man tās šķiet pilnīgas muļķības, bet domas radās daudz un dikti, un visvairāk - cik tiem cilvēkiem ir grūti. bet varbūt tieši otrādi.

kāpēc man labāk patīk iesēdēt ar papiņu nevis, piemēram, p-ciemā?! 1) ir astoņi un esmu jau augšā 2) esmu augšā, jo nav milzīgu pohu 3) nav milzīgu pohu, jo nakts vidū nerodas spontātna un "laba" ideja doties pie māreļa pēc vien' maz' točkiniek'.

priekā par priekiem! ^_^

Svarīgu atklājumu ceļojums uz Franciju, 3. - 26. augusts.

• 1. - 5. diena - turpceļš. Kā jau tas mēdz notikt, tieši izbraukšanas dienā uz galvas sakrita Ļoti Steidzamās Lietas, tāpēc izbraucām vēlā pēcpusdienā un tikām līdz... LV - LT robežai. Pēdējais (pa)vedējs vēsi apstādināja busiņu Bauskas šosejas vidū, radīja mazo sastrēgumu, un aizveda uz mūsu pirmo nakšņošanas vietu - rudzu lauku ne kraujas, bet benzīntanka malā. Vakara stunda alum un roltonam, rīta stunda tējai un mantu sapakošanai. Tā apmēram visas dienas, izņemot 6dienu, kad nejauši nokļuvām Nīderlandē un mežonīgi salām uz soliņa. Tas ir - D. mežonīgi sala, jo vienīgo guļammaisu (jo Francijas D taču ir karsti, kāpēc ņemt divus?) savācu es.
  
• 6. diena - ierašanās. Turpinām stopēt tikai ekskluzīvas mašīnas (un sūdīgu kabrioletu - aizmugures sēdeklis = izmetamas ausis, jo vējš, vējš, vējš), gribas ēst, ļoti ceram paspēt uz vakariņām, un - lūdz un tev taps dots! Ierodamies Tezē, mums steidzīgi iedod taloniņus un saka - ejiet, vēl piecas minūtes tikai.
  
• 7. - 11. diena - Tezē. Otrā reize tur un vienīgā vilšanās - klusuma dārzā avotiņš izžuvis. Ļoti mierīgas un priecīgas dienas, trīs reizes dienā uz kopīgām lūgšanām - 4 tūkstoši sasēduši zemē uz dzied, pirmajās dienās nepārtrauktas asaras, pēdējās - nepārtraukts smaids. Mazais miers iedzīvojās manī. No rītiem brāļa lekcija par kādu evaņģēlija vietu, pēcpusdienās diskusija mazajā grupiņā. Bijām kopā ar tipisku vācieti, smuku pus-topošo priesteri no D-Amerikas un trim poļu meitenēm (jo poļi tur ir lielā blīvumā), pie tēmas turējāmies maz, bet diskusijas bija interesantas, dažas tiešām skaistas idejas un domas. Vakarā workshops - daži izglītojoši (agrīnā euharistija), daži atraktīvi (aizspriedumi un stereotipi), daži sirsnīgi (lēmuma pieņemšana). Tā kā vakaros iet uz Oyak - ballītes vietu negribējās un vispār bija ļoti apgarots noskaņojums, izdomājām, ka vajag nedēļas nogali klusumā. D. devās dzīvot uz klusuma māju, bet mani atstāja gulēt teltī - meiteņu māja blakus ciemā pilna. D. šķiet gāja lieliski, bet man jau iesākums bija neveiksmīgs - pirmās brokastis klusumā nokavēju, jo devos pie daktera - jau 3. dienu vēders atteicās nesāpēt. Ar nokavēšanos ierados uz Bībeles ievadu, sajutos neveikli, bet tas nebija nekas salīdzinot ar neveiklumu, kad pēkšņi pēcpusdienā apjautu - man tagad ir piecas stundas nosacīta klusuma, bet pilnīgi sev un būšanai klusumā. Vairs nejutos ne garīgi, ne iederīgi tādā vietā un pasākumā. Absolūts apjukums. Vēroju govis, rakstīju blociņā, sēdēju uz mūra, lasīju Jāņa ev. (lasīt gan šķiet nebija ieteicams) un pēc pāris stundām arī sajutos gana ieklusējusi, lai dotos pastaigā uz vietējo 12. gs baznīciņu. Tur dārzā pie divām ābelēm viens balts soliņš, apsēdos tur un pēc laika jau jutos ļoti apgaroti un piepildīti un tā, ka trūkst tikai balta talāra un spējas levitēt. Pieceļos no soliņa, eju pa taciņu, acis pret debesīm, kāja bedrē. Tā nu ar sastieptu kaut ko pēdā beidzās mans klusums, jo vairs nevarēju aizklibot uz klusuma māju. Mācība - līdz neiemācīšos patiešām levitēt, acis uz ceļa (pret debesīm var celt jebko citu). Sestdienas vakarā lūgšana ar svecītēm - emocionāli vispozitīvākais piedzīvojums, 4000 gaismiņas un bērniņi, kas dala puķes.
  
• 12. diena - Liona. No rīta apmeklējam brāļa Rožē kapu (Tezē dibinātājs, kuram pat 90 gados šķiet bija tikai smaida izraisītas grumbas) un dodamies tālāk. Tā teikt - gars pabarots, jāparūpējas arī par miesu (Francija tomēr - lētie vīni un tā). Nostopējam divus čalīšus, kas dodas uz Lionu spēlēt uz ielām, tā nu nokļūstam Lionas vecpilsētā un aziātu tūristu fotokamerās - viņiem šķiet patika jaunieši, kas sēž uz mūrīša pilsētas iespaidīgākajā skatu vietā (kur nokļūst ar funikulieri) un rada dziesmas gan latviešu, gan franču valodās. Pārāk laba kompānija izraisa pārāk ilgu aizsēdēšanos, dabūjam mukt no draudošā negaisa, transporta džungļi, ārā no pilsētas un necerēta veiksme - laipns pāris, kas par brīnumu runā angliski, izmet līkumu un aizved mūs tur, kur Alpi dzīvo.
  
• 13. diena -  Alpi. Diena svētlaimē - nokļūstam Carrefour supermārketā, pusotru stundu ilgs svētceļojums ar ratiņiem un iznākam par daudziem kg un litriem smagāki, bet laimīgāki. Taisnā ceļā (ja tā var saukt krūmus un nojautu par taciņas varbūtību) dodamies pie kalnu upes, vairākas stundas laiskojamies, iestiprināmies, upē pazaudējam un atkal atrodam vīnu, un tad pēkšņi pamanām, ka šai laikā ūdens līmenis cēlies par centimetriem 20, steidzīgi pametam slīkstošo pussalu, lai nostopētu ceļojuma pirmo kurītāju. Viņa oldskūl porno bildēm rotātajā busiņā guļus vēroju Alpus, acis tek. Žuljēns piedāvā palikt pie sevis pa nakti, tā nokļūstam skaistā mazā ciematiņā, skaistā lielā dzīvoklī un vakariņās dārzā ar visa veida ekstrēmo sportu instruktoriem. Sajūta, ka Alpu reģionā visi sporto un visi prot baudīt dzīvi. Bet tādā vietā citādi laikam grūti. 
• 14. diena - Alpi, Briancon. Dodamies kārtējā garajā gājienā un nokļūstam Briancon - kalnu ieskautā pilsētā. Šeit funikuliera nav (tikai 70gadīgi onkas uz velosipēdiem cīņā ar kalnu), tāpēc ar kājām, saulei svilinot, kāpjam uz vecpilsētu - atkal skaistumiņš, bet tūristi un smagā soma liek doties tālāk (un jau atkal ceļš ir garš, nogurdinošs un neizbēgami ved caur Carrefour). Pēcpusdienas pikniks pie neliela kalnu ezeriņa, un tad jau vecs vīrs ved mūs uz dienvidiem. Sirds sāp, pametot kalnus.
• 15. diena - Vidusjūra. Le Grau de Roi, drausmīga kūrortpilsētiņa ar daudz, daudz resnuļiem, bet 10 km pārgājiens mūs glābj un nokļūstam 300 m platā Vidusjūras pludmalē, sidrs, bagetes, vīns, mana pirmā satikšanās ar sāļo ūdeni un nakts dabas liegumā, kur naksnīgo vīna dzeršanu uz mola iztraucē nezināmas izcelsmes tuvojošās gaismiņas. 
• 16. diena - Vidusjūra 2. Izrādās, ka plage naturalisme ir pliko cilvēku pludmale un tā nu atklājam, ka patiesībā esam nūdisti. Sākumā gan kautrīgi, jo pludmalē esam pirmie un apģērbtie drasē garām, un sāk šķist, ka varbūt esam izmetušies neīstajā vietā, bet sirds nomierinās, kad atnāk citi plikie. 4 peldes, četras piecepšanās, kāds tūkstotis nepiesegtu dibenu un dodamies tālāk. Arlas vietā nokļūstam citā pilsētiņā - Saintes Maries de la Mer, jo nesaprotam, ko franču sieviete mums stāsta, bet apstiprinājuši priekšstatus par tipisko  Vidusjūras vietu, ejam gulēt zirgu ganībās.
• 17. diena - Arla, Aviņjona. Ko sarkani iztapsētā busiņā ar šķiltavām dara divi garmataini vīrieši? Aizdedzina vīraku, jo tas labi piestāv sūfiju (?) mūzikai. Viens vīrs izstāsta, ka latviešiem ļoti svarīga grāmata ir "Straumēni" un, ka pirms divām dienām uzrakstījis dzejoli "Laika strauts", kur ir šie vārdi arī latviešu valodā. D. pilnīgā sajūsmā pamet šos rūķīšus, un dodamies apskatīt pilsētu, kurā van Gogs ārstējās - Arlu. Pēc tam pāvesta pils Aviņjonā, kur arī tilts, kas ved tieši nekur. Pus-upē izbeidzas un prieks, ka tā, pietiek skatīt lietas, jādodas mājup. Bet tik vienkārši tas, protams, nav. Nokavējam pēdējo autobusu ārā no pilsētas (kurš iedomājas, ka tas ir 19:30?! Piektdienā?!) un nākas veikt Exodus no Aviņjonas centra.
  
• 18. diena - mājupceļš.intro. - tuvojoties benzīntankam uz autobāņa jūtos kā Mozus - apsolītā zeme tuvu, bet kājas jāatstiepj jau tepat. Iepriekšējā dienā noieti kādi 30 km, šajā neizturamā karstumā vēl kādi 8, bet viss izmisums pagaist sasniedzot apsolīto zemi - benzīntanku. Duša, pikniks un dodamies, dodamies, ceļš atkal sauc. tas ir - ceļš sauc, bet ir sasodīta sestdiena, visas mašīnas pilnas ar bērniem, pavadām 21 stundu b-tankā kursējot tikai pēc ūdens.
• 19. diena - stop-papiņš. Pēcpusdienā beidzot notiek kustība, nokļūstam btankā gabalu aiz Parīzes, pēdējās 5 min pirms tumsas apstājas džips, kurā sēž turku izcelsmes parīzietis, viņš mūs pabaro un es saku d. - "ir tādi stopēšanas papiņi un mammītes, mums ir gadījies viens tāds." Pravietiski vārdi, jo pēc atkārtotas pabarošanas un silta piena man, jo klepoju, iebraucot Essenē trijos naktī, viņš paziņo, ka teltī palikt nevaram, ilgi maldoties atrod mums viesnīcu, samaksā, tad pienāk man klāt un, sakot "Christine, that's for you", iespiež man plaukstā 50 eiro. Un tad negaidot nekādas pateicības, vienkārši dodas prom. Nu - papiņš, kas papiņš, un divi laimīgi stopētāji.
• 20.  - 24. diena - mājupceļš. Pēc izgulēšanās milzīgā gultā, dienu pavadām tirdzniecības centrā, tiekam pie jauna guļammaisa, kuru iznāk lietot tikai 3 stundas, jo nakts vidū mūs uzmodina negaiss, kas strauji tuvojas. Šķiet, ka kāds ar milzīgu lukturi spīdina debesīs ik pēc 2 sek. Kā tiekam zem nojumes, tā sāk gāzt. Satraukta nakts, neziņa, kā izkļūt no tik milzīga zirnekļtīkla kā Reinas - Rūras apgabals, kur pilsēta pie pilsētas. Sarežģītas manipulācijas, nejauša nokļūšana uz ātrvilciena sliedēm, armijas disciplīnas slēpšanās un mukšana, un atkal izpalīdzīgi cilvēki un atkal busiņā. Nakšņojam Jana un Stinas stilīgajā mājā, kurā mīt arī manekens Stīvs, atkal vakariņas dārzā, 4 pudeles vīna, sarunas, sarunas, sarunas un gribas palikt uz kāzām, lai redzētu, kā tas ir, kad līgavai kājās baltas Converse, bet mājas sauc un fūres mūsu glābējas, braucam, nakšņojam, braucam, klausāmies rupjus jokus un šofer-stāstus, braucam, nakšņojam un piektdienā beidzot - oo, cik dienvidu tilts liels! Banāli banāni, bet - nekur nav tik labi, kā mājās. 

piektdien atgriezāmies latvijā, klausoties fūres šofera rupjās un arī mazāk rupjas anekdotes, bet laika internetam līdz šim nav bijis - no vidusjūras un nūdistiem pie ventas un vecākiem (kuri nav nūdisti), patiesībā nemaz nepietrūkst. tas priecē. tāpat kā šīs brīvdienas un (es jau negribu lielīties) lieliskie mēmā šova rezultāti. minu minu mīkliņu (un daru to lāāāābi).

d: es tev jau piecas reizes saku - neliec miskastē rimi maisiņus, man pēc tam nav kur drēbes likt.

gan greizsirdība, gan gribēšana, lai otrs dara man pa prātam bojā attiecības. kad tā ar prātu to apsver, liekas tik loģiski un pareizi, bet, kad atnākuši niķi, tad prāts pie kājas (cik jocīgi, jo tur pat nav kaulu smadzeņu. laikam nav.)

pēc ilgas gribēšanas, beidzot aizgājām uz taku. forša, forša vieta, garšīgs ēdiens un vispār jauki. un vispār lielisks vakars, un es lielos, jā. :D