Dažreiz, kad es impotenti besos par to, cik es esmu liela mietpilsone, jo neatšķiru Antifu no patriotiem, negribu stāties Gobzema partijā, un slinkums lasīt politisko komentāru vai atmaskojošo podkāstu, kamēr viss ko es augām dienām daru ir rušinos pa māju un vāru dārzeņus, es atceros, ka Jēzus bija vislielākais mietpilsonis.

Vispār es runāju par Jehovas Lieciniekiem, bet gan jau ka Jēzus bija oriģinālais mietpilsonis. Jo tad kad dēmons Jēzu kārdināja un teica, ka visu pasauli viņam iedos, ja viņš velnu pielūgs, Jēzus tam teica, lai viņš atkratās, jo cilvēks nedzīvo no ideoloģijas vien. Tad uzreiz viņam eņģeļi piestājās un viņš tika prom no tuksneša un aizgāja dzīvot uz normālu pilsētu savā nodabā ar draugiem.

Tāpēc man šķiet kaunterintuitīvi pielūgt, pat rēni pieslieties dažādām politiskām pārliecībām, un ticēt vienam ideologam vai otram vai trešam. Tajā vietā visas viņas man gribas kritizēt un uzsvērt, ka valdība kā institūcija visticamāk nāk no velna. Ka lielas pilsētas un viņu valdības ir pretdabiskas. Tāpēc arī viņas visu laiku pašas sevi čakarē un mokās kā nelabā apsēsti bābeles torņi.

Vienīgais labais veids, kā cilvēkam dzīvot ir laukos, neliekoties ne ziņas par pilsētas dēmoniem.

Bet es, kā jau noturīgs oksimorons, dzīvoju pilsētā un neliekos ne ziņas par dēmoniem, tajā pašā laikā izciešot sekas, cenšoties par tām nelikties ne ziņas, jo Dieviņš tikuntā vienmēr visur ir blakus.