05 January 2021 @ 10:21 am
Esība > Apstākļi  
"Desire’s a contract you make to be unhappy until you get what you want."

Kopumā šie ir izcili laiki priekš mācīšanās par dzīvošanu, it sevišķi tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Es, piemēram, visu dzīvi sēžu nelaimībā, gaidot utopiski labiņos laikus, kad visi esības aspekti sakritīs tik perfektā konstelācijā, ka beidzot varēs sākt pamērcēt pirkstus un pieklājīgi dzīvot. Dažreiz es, protams, aizmirstu par šo fiksāciju, un tad teju kaunīgi sanāk pat pariecāties mazliet savā renstelītē, kuras resnstelīgums tad savādi kļūst neatpazīstams un vēršās drīzāk tādā kā paradīzē.

Pat ja tu esi Riks Graims, un klīsti no mežmalas uz mežmalu, pa sarūsējušām sliedēm, uz pamestu novārti ar izdauzītiem stikliem. Tikuntā tev katru dienu ir jāizdzīvo noteikts skaits stundu, kurās ir rīta segments, dienvidus, vakars, ēdiens, saruna, domas, maņas un darbības, cerības un pārliecības, zombiji un ļaundari, bērni un kaķēni, plus kāds to visu no malas skatās un Imdb novērtē ar 9 no 10.

Teju visu pagājušo gadu, es domāju, ka dzīvoju uzspiestā limbo.. nu un visus iepriekšējos gadus - parastā, pašizvēlētā limbo. Bet tagad visskaidrāk kā nekad izvēršas apziņa, ka dzīve ir pilnīgi leģitīma un notiekoša, neatkarīgi no apstākļiem. Jo tava esība ir tā, kas iekrāso dzīvi, kas iekrāso apstākļus un notikumus, ne jau otrādi. Šķiet, ka pilnasinīgam cilvēkam dzīve tukšā pagrabā būs aizraujošāka, nekā rēnam gaidītājam utopijas brilijantu virpulī.

Tāpēc es sev saku, ka nevajag sūkstīties un irdēt ne par pandēmiju, ne par slimību, ne par atnākušo vai neatnākušo. Vajag spaidīt sevi līdz galam sagremot visu, kas pretī nāk no likteņa. Ar savu esību piepildīt visus stūrīšus, jebkurā laiktelpā, kur esi atģidies. Izblīzti pa visurieni gars un dvēsele!
 
 
( Post a new comment )
J. S. Badger[info]217 on January 5th, 2021 - 03:03 pm
esmu pusceļā no 36 uz 37, un man pēdējos gadus, hmm, 2us laikam sāk pieslēgties apziņa, ka ir daudz lietu, kuras es nekad neizdarīšu un neiemācīšos, vnk nepietiks laika vai veselības, nu zinkā, kādreiz kad bija pusaudžu gadi un 20ciktur, tad vienmēr šķita, ka laiks ir bezgalīgs un vienmēr visam pietiks.

bet jā, realitāte, es nekad neiemācīšos vēl pāris valodas, droši vien neredzēšu ne d-amēriku, ne baikālu, neizlasīšu ļoti daudz grāmatu.

nu tobiš, man šķiet vecuma tuvošanās noteikti arī palīdz vairak aptvert to, par ko Tu raksti - par to, ka jābeidz gaidīt. jo šitā var vienīgi zārciņu sagaidīt un atskatoties pēkšņi saprast, ka pats saslaucīji dzīvi šaufelītē un izlidināji misenē, varbūt tāpēc daudzi veci cilvēki ir tādi.. hmm, skumji, jo laiciņš pagājis, un vairs nav ne spēka, ne veselības pat atlikušo nodzīvot ne-gaidīšanas režīmā
(Reply) (Thread) (Link)
briinumcepuminjsh[info]french_mime on January 5th, 2021 - 04:30 pm
+++
(Reply) (Parent) (Link)
[info]methodrone on January 5th, 2021 - 06:03 pm
Vot takš, man arī tieši pagājšnedēļ risiājās tādas pārdomas.. kad skatījos kaut kādu Sci Fi dokumentālo, par cilvēku opcijām, ja viņi būtu nemirstīgi. Pēkšņi pat kaut kā sabijos no nāves, kas tiešām ir neiedomājami, kad ir 20, bet paredzami pusmūžā.

Bet, jā, es tieši domāju, ka nevajag gaidīt, kad notiksies kaut kādas lietas, ne jau tāpēc, ka nav laika un iespēju. Bet tieši tāpēc, ka visādas lietas jau nav pats svarīgākais. Ka manā iztēlē pēkšņi šķiet, ka paša acis ir svarīgas, un tās jau mums ir tieši tagad. Tad ar tām acīm skatoties uz jebkuru lietu, tā būs piedzīvojums. Nebūs tā, ka svešvaloda vai eksotiska valsts būt kaut kas kruts. Bet gan spēja saskatīt kaut ko krutu parastās lietās, kuras jau pieder. Es neizbēgami ieeju metafizikā, pie tam tās pašās populārākajās klišejās, bet es nemaz nestrīdēšos tām pretim.

Vārdu sakot, jā.. protams, ka laiks un dzīvošana palīdz izvērtēt esības situāciju un apzināties, ka tas paiet ātri un labāk atrasties tajā iekšā un tam pievērst uzmanību, lai kādi būtu apstākļi, nekā atļaut prātām mēnessērdzīgi klīst pa neesamībām.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
J. S. Badger[info]217 on January 5th, 2021 - 06:16 pm
par to skaistuma saskatīšanu sev apkārt parastajā es visbiežāk esmu dzirdējusi no cilvēkiem, kam nav iespēju redzēt vai darīt kko citu un tas man it kā no vienas puses liek domāt, ka tā ir neapzināta atruna.

no otras puses, protams, piemēram, tai pašā indijā es sastapos ar laimīgiem/ļoti nabadzīgiem cilvēkiem, kam nav nekādu iespēju vispār.

droši vien taisnība ir atkal individuāla un saistīta ar raksturu/interesēm. ja vienu cilvēku padara laimīgu redzēt ziemeļblāzmas norvēģijā, tad ja nesanāk to izdarīt, tad ir žēl, bet var gadīties arī ka citu cilvēku padara laimīgu lasīt savā nodabā grāmatas, tad, piemēram, šāds lokdauns ir perfekta paradīze.

nu tā, ka, ja filozofiju noved lejā līdz realitātei, piemēram, es jau sev varu mēģināt iestāstīt "viss ir atkarīgs no tā, kā tu skaties uz lietām" - un mēģināt pieņemt, ka ja koronoas dēl izgāzīsies jūnija braukšana uz lv, tad tas nebūs pasaules gals, un noteikti ir veids, kā tā vietā pavadīt labi laiku šeit, bet reāli, būs b cik žel, un šausmīgi sūdīgi, ja vecmamma nomirs, pirms es viņu atkal dzīvē redzēšu. nu tā, ka es labprātāk sēdētu lokdaunā alpos nevis piemēram savā bijušajā dzīvoklī, kur pat nebija smirdīga dārza. tā ka tie ārejie apstākļi mēdz būt nozīmīgāki neka iekšēja konstitūcija
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on January 5th, 2021 - 06:44 pm
Nu jā, bet this sort of exactly highlights my point.

Protams, ka es 'labāk' gribētu visādas papildus vai citas lietas nekā man ir tagad. Bet skumja fantazēšana par manām preferencēm man tīri subjektīvi atstāj rūgtu garšu mutē un tomēr nespēj aizstāt/izkonkurēt pavisam pliekanu realitāti, kas man ir saujā, ar kuru es varu mijiedarboties, sajust un ietekmēt. Pašlaik man šķiet, ka fantazēt ir forši tikai par lietām, par kurām ir diezgan droša nojausma, ka tās ir piepildamas, un kuras ir manos plānos piepildīt. Jo tad viss laiks sastāv tikai no tā kas tev jau ir un no tā kas diezgan droši būs.

Bet atkal.. ne jau par lietām ir runa. Es vairāk vēlējos pasvītrot, ka esība, lai kada tā būtu ir diezgan piesātināta pati par sevi, un visādas lietas un pieredzes ar to salīdzinot ir tikai tādi robotklucīši ar ko bērns spēlējas. As in pats bērns ir svarīgs un viņa spēja spēlēties, nevis viņa mantas. Bet ja bērns ir noskumis un apātisks, ne jau mantas viņu nomierinās. Nu bet ja bērns ir normāls, tad mantas ir forši, bet ja nav tad gan jau kaut kas tāpat priekam atradīsies. Es man šķiet kaut kādas elementāras lietas te saku, tāpēc varbūt tizli izklausās.
(Reply) (Parent) (Link)