Nu jā, bet this sort of exactly highlights my point.

Protams, ka es 'labāk' gribētu visādas papildus vai citas lietas nekā man ir tagad. Bet skumja fantazēšana par manām preferencēm man tīri subjektīvi atstāj rūgtu garšu mutē un tomēr nespēj aizstāt/izkonkurēt pavisam pliekanu realitāti, kas man ir saujā, ar kuru es varu mijiedarboties, sajust un ietekmēt. Pašlaik man šķiet, ka fantazēt ir forši tikai par lietām, par kurām ir diezgan droša nojausma, ka tās ir piepildamas, un kuras ir manos plānos piepildīt. Jo tad viss laiks sastāv tikai no tā kas tev jau ir un no tā kas diezgan droši būs.

Bet atkal.. ne jau par lietām ir runa. Es vairāk vēlējos pasvītrot, ka esība, lai kada tā būtu ir diezgan piesātināta pati par sevi, un visādas lietas un pieredzes ar to salīdzinot ir tikai tādi robotklucīši ar ko bērns spēlējas. As in pats bērns ir svarīgs un viņa spēja spēlēties, nevis viņa mantas. Bet ja bērns ir noskumis un apātisks, ne jau mantas viņu nomierinās. Nu bet ja bērns ir normāls, tad mantas ir forši, bet ja nav tad gan jau kaut kas tāpat priekam atradīsies. Es man šķiet kaut kādas elementāras lietas te saku, tāpēc varbūt tizli izklausās.