par to skaistuma saskatīšanu sev apkārt parastajā es visbiežāk esmu dzirdējusi no cilvēkiem, kam nav iespēju redzēt vai darīt kko citu un tas man it kā no vienas puses liek domāt, ka tā ir neapzināta atruna.

no otras puses, protams, piemēram, tai pašā indijā es sastapos ar laimīgiem/ļoti nabadzīgiem cilvēkiem, kam nav nekādu iespēju vispār.

droši vien taisnība ir atkal individuāla un saistīta ar raksturu/interesēm. ja vienu cilvēku padara laimīgu redzēt ziemeļblāzmas norvēģijā, tad ja nesanāk to izdarīt, tad ir žēl, bet var gadīties arī ka citu cilvēku padara laimīgu lasīt savā nodabā grāmatas, tad, piemēram, šāds lokdauns ir perfekta paradīze.

nu tā, ka, ja filozofiju noved lejā līdz realitātei, piemēram, es jau sev varu mēģināt iestāstīt "viss ir atkarīgs no tā, kā tu skaties uz lietām" - un mēģināt pieņemt, ka ja koronoas dēl izgāzīsies jūnija braukšana uz lv, tad tas nebūs pasaules gals, un noteikti ir veids, kā tā vietā pavadīt labi laiku šeit, bet reāli, būs b cik žel, un šausmīgi sūdīgi, ja vecmamma nomirs, pirms es viņu atkal dzīvē redzēšu. nu tā, ka es labprātāk sēdētu lokdaunā alpos nevis piemēram savā bijušajā dzīvoklī, kur pat nebija smirdīga dārza. tā ka tie ārejie apstākļi mēdz būt nozīmīgāki neka iekšēja konstitūcija