Vot takš, man arī tieši pagājšnedēļ risiājās tādas pārdomas.. kad skatījos kaut kādu Sci Fi dokumentālo, par cilvēku opcijām, ja viņi būtu nemirstīgi. Pēkšņi pat kaut kā sabijos no nāves, kas tiešām ir neiedomājami, kad ir 20, bet paredzami pusmūžā.

Bet, jā, es tieši domāju, ka nevajag gaidīt, kad notiksies kaut kādas lietas, ne jau tāpēc, ka nav laika un iespēju. Bet tieši tāpēc, ka visādas lietas jau nav pats svarīgākais. Ka manā iztēlē pēkšņi šķiet, ka paša acis ir svarīgas, un tās jau mums ir tieši tagad. Tad ar tām acīm skatoties uz jebkuru lietu, tā būs piedzīvojums. Nebūs tā, ka svešvaloda vai eksotiska valsts būt kaut kas kruts. Bet gan spēja saskatīt kaut ko krutu parastās lietās, kuras jau pieder. Es neizbēgami ieeju metafizikā, pie tam tās pašās populārākajās klišejās, bet es nemaz nestrīdēšos tām pretim.

Vārdu sakot, jā.. protams, ka laiks un dzīvošana palīdz izvērtēt esības situāciju un apzināties, ka tas paiet ātri un labāk atrasties tajā iekšā un tam pievērst uzmanību, lai kādi būtu apstākļi, nekā atļaut prātām mēnessērdzīgi klīst pa neesamībām.