05 January 2021 @ 10:21 am
Esība > Apstākļi  
"Desire’s a contract you make to be unhappy until you get what you want."

Kopumā šie ir izcili laiki priekš mācīšanās par dzīvošanu, it sevišķi tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Es, piemēram, visu dzīvi sēžu nelaimībā, gaidot utopiski labiņos laikus, kad visi esības aspekti sakritīs tik perfektā konstelācijā, ka beidzot varēs sākt pamērcēt pirkstus un pieklājīgi dzīvot. Dažreiz es, protams, aizmirstu par šo fiksāciju, un tad teju kaunīgi sanāk pat pariecāties mazliet savā renstelītē, kuras resnstelīgums tad savādi kļūst neatpazīstams un vēršās drīzāk tādā kā paradīzē.

Pat ja tu esi Riks Graims, un klīsti no mežmalas uz mežmalu, pa sarūsējušām sliedēm, uz pamestu novārti ar izdauzītiem stikliem. Tikuntā tev katru dienu ir jāizdzīvo noteikts skaits stundu, kurās ir rīta segments, dienvidus, vakars, ēdiens, saruna, domas, maņas un darbības, cerības un pārliecības, zombiji un ļaundari, bērni un kaķēni, plus kāds to visu no malas skatās un Imdb novērtē ar 9 no 10.

Teju visu pagājušo gadu, es domāju, ka dzīvoju uzspiestā limbo.. nu un visus iepriekšējos gadus - parastā, pašizvēlētā limbo. Bet tagad visskaidrāk kā nekad izvēršas apziņa, ka dzīve ir pilnīgi leģitīma un notiekoša, neatkarīgi no apstākļiem. Jo tava esība ir tā, kas iekrāso dzīvi, kas iekrāso apstākļus un notikumus, ne jau otrādi. Šķiet, ka pilnasinīgam cilvēkam dzīve tukšā pagrabā būs aizraujošāka, nekā rēnam gaidītājam utopijas brilijantu virpulī.

Tāpēc es sev saku, ka nevajag sūkstīties un irdēt ne par pandēmiju, ne par slimību, ne par atnākušo vai neatnākušo. Vajag spaidīt sevi līdz galam sagremot visu, kas pretī nāk no likteņa. Ar savu esību piepildīt visus stūrīšus, jebkurā laiktelpā, kur esi atģidies. Izblīzti pa visurieni gars un dvēsele!
 
 
( Post a new comment )
[info]methodrone on January 5th, 2021 - 06:44 pm
Nu jā, bet this sort of exactly highlights my point.

Protams, ka es 'labāk' gribētu visādas papildus vai citas lietas nekā man ir tagad. Bet skumja fantazēšana par manām preferencēm man tīri subjektīvi atstāj rūgtu garšu mutē un tomēr nespēj aizstāt/izkonkurēt pavisam pliekanu realitāti, kas man ir saujā, ar kuru es varu mijiedarboties, sajust un ietekmēt. Pašlaik man šķiet, ka fantazēt ir forši tikai par lietām, par kurām ir diezgan droša nojausma, ka tās ir piepildamas, un kuras ir manos plānos piepildīt. Jo tad viss laiks sastāv tikai no tā kas tev jau ir un no tā kas diezgan droši būs.

Bet atkal.. ne jau par lietām ir runa. Es vairāk vēlējos pasvītrot, ka esība, lai kada tā būtu ir diezgan piesātināta pati par sevi, un visādas lietas un pieredzes ar to salīdzinot ir tikai tādi robotklucīši ar ko bērns spēlējas. As in pats bērns ir svarīgs un viņa spēja spēlēties, nevis viņa mantas. Bet ja bērns ir noskumis un apātisks, ne jau mantas viņu nomierinās. Nu bet ja bērns ir normāls, tad mantas ir forši, bet ja nav tad gan jau kaut kas tāpat priekam atradīsies. Es man šķiet kaut kādas elementāras lietas te saku, tāpēc varbūt tizli izklausās.
(Reply) (Parent) (Link)