esmu pusceļā no 36 uz 37, un man pēdējos gadus, hmm, 2us laikam sāk pieslēgties apziņa, ka ir daudz lietu, kuras es nekad neizdarīšu un neiemācīšos, vnk nepietiks laika vai veselības, nu zinkā, kādreiz kad bija pusaudžu gadi un 20ciktur, tad vienmēr šķita, ka laiks ir bezgalīgs un vienmēr visam pietiks.

bet jā, realitāte, es nekad neiemācīšos vēl pāris valodas, droši vien neredzēšu ne d-amēriku, ne baikālu, neizlasīšu ļoti daudz grāmatu.

nu tobiš, man šķiet vecuma tuvošanās noteikti arī palīdz vairak aptvert to, par ko Tu raksti - par to, ka jābeidz gaidīt. jo šitā var vienīgi zārciņu sagaidīt un atskatoties pēkšņi saprast, ka pats saslaucīji dzīvi šaufelītē un izlidināji misenē, varbūt tāpēc daudzi veci cilvēki ir tādi.. hmm, skumji, jo laiciņš pagājis, un vairs nav ne spēka, ne veselības pat atlikušo nodzīvot ne-gaidīšanas režīmā