Tomēr īsti nepiekrītu..arī sevi jāmīl ar īstu. Un nekur jau tā nav pazudusi, bet es tomēr gribētu mīlēt vēl kādu citu arī

Ā nu jā, sevi always and forever, bez sevis mīlēšanas jau citus nemaz nevar, that would be a sneaky paradox. Bet es to domāju konrētos gadījumos, kad iepatīkas kāds random džeks, domājot ka viņš ir endgame liktenis, un tad pēc neilgas ciešanas var atkal padzīvot uz priekšu. Man šķiet, ka tādas ciešanas tad ir vienkārša cimperlēšanās un performance pašam sev. Jo ja tā būtu patiesa mīlestība, tad spēji asas ciešanas turpinātos hroniski visu mūžu, un knapi ja vispār varētu padarīt lietas, kas arī kvalificētos, kā nespēja padzīvot uz priekšu. Bet ja tas izpaliek un dzīve šķietami turpinās, tad tā nav bijusi patiesa mīlestbīa, tātad vispār nekāda mīlestība, ergo par ciešanām, kas ir apmāns, jo nav balstītas realitātē, nav ko uztraukties, jo tādas ciešanas būtībā ir ilūzija, kas izgaist ja tajā iedziļinās. :)

Tā jau drīzāk izskatās pēc negantas apsēstības un mazohistiskas paštīksmināšanās, nevis mīlestības.

Nu vot.

Jā. Ar īstu mīlestību var Dzīvot.

Man iepriekšējā ir diezgan dziļi manī ieaugusi, jo tas ir vairāk tāds dvēseles kontakts un vienojoši jocīgumi. tie, kas tika it kā mīlēti vairāk ar kādu apsēstību, mazohismu vai iekāroti, tie ir pārdzivoti viegli. Bet tas, kurš ir gandrīz visa mana dzīve..zinu, ka paliks.pat ja vairs nesatikšu

Well, viss ko gribēju pateikt ir, ka, manuprāt, īstai mīlestībai jābūt stiprākai par prastu neiespējamību. Es saprotu, ka cilvēku mīlestības ir dažādas un maigas un ilgas, bet tā kā es neesmu cilvēks, man viss ir saasinātāk.

Neesi cilvēks?

Varbūt tikai daļēji, bet man ir ļoti binārs skatījums uz lietām.