Ā nu jā, sevi always and forever, bez sevis mīlēšanas jau citus nemaz nevar, that would be a sneaky paradox. Bet es to domāju konrētos gadījumos, kad iepatīkas kāds random džeks, domājot ka viņš ir endgame liktenis, un tad pēc neilgas ciešanas var atkal padzīvot uz priekšu. Man šķiet, ka tādas ciešanas tad ir vienkārša cimperlēšanās un performance pašam sev. Jo ja tā būtu patiesa mīlestība, tad spēji asas ciešanas turpinātos hroniski visu mūžu, un knapi ja vispār varētu padarīt lietas, kas arī kvalificētos, kā nespēja padzīvot uz priekšu. Bet ja tas izpaliek un dzīve šķietami turpinās, tad tā nav bijusi patiesa mīlestbīa, tātad vispār nekāda mīlestība, ergo par ciešanām, kas ir apmāns, jo nav balstītas realitātē, nav ko uztraukties, jo tādas ciešanas būtībā ir ilūzija, kas izgaist ja tajā iedziļinās. :)