31 October 2017 @ 10:06 am
 
Jā, dzīvot ir ik pa laiciņam nomirt.

Es dzīves laikā esmu nomirusi jau vairākas ļoti daudzas reizes, es nevaru izskaitīt cik. Varbūt pat reizi mēnesī vai divos.

Un katru reizi tas jūtas, kā attapties aizsaulē un histēriski raudāt par dzīvi, kas ir palikusi viņpus, kuru tu vairs nekad nekad nekad neatgūsi. Skatoties uz savu mirušo ķermeni, savu salauzto dvēseli, tu pārvērties ārprātīgā pūķī, kas izmisumā rēc, visu nodedzina, kā svins veļas aizā, šļāc asiņainas asaras un pats tajās nogrimst.

Tagad tu esi vienkārši jauna, svaiga būtne. Un tev atkal ir jāsāk no sākuma.

Protams, tu aiz sevis atstāj neskaitāmus miroņus. Un ir grūi dzīvot uz priekšu redzot, kā aiz tevis ir nosēts ar miroņiem.

Kā es varu priecāties? Kā es vispār varu jebko darīt? Visi šie miroņi, visas šīs sāpes? Kāds ir mans pienākums pret viņām?

Bet miroņi ir tik nomiruši, ka nekas nemūžam nekā tos neatdzīvinās. Tie tikpat labi ir akmeņi.

Kāpēc dzīve ir uzbūvējusi cilvēku tā, ka viņam ir grūti samierināties ar to, ka viņš dzīvē visu laiku mirst, un ka viņam ir grūti skatīties uz saviem miroņiem un grūti turpināt dzīvot ar domu, ka visa viņa dzīve ir piekaisīta ar miroņiem?

Kāpēc tajā vietā, lai es friši izmestos no gultas un uzsāktu jaunu dienu kā vislustīgākais psihopāts, kuram pohujā par visiem savējiem miroņiem, kāpēc es ilgi sēžu gultā un domāju par un ar miroņiem saistītajām sāpēm un veidiem, kā es varēju viņus paturēt dzīvus.

Es dažreiz domāju, ka Dievs pasauli ir uztaisījis par milzīgu Tinderi, kur viņš svaipo cilvēkus tādējādi tos nogalinot, un it's nothing personal. Nogalinot fiziski, metaforiski, jebkā, pa pusei.

Bet labi labi. Es šorīt esmu pamodusies. Es atkal nomiru, bet jauna manis kopija šorīt pamodās, un mana apziņa pārmetās uz viņu. It is perverse and disgusting, manai apziņai nav ne mazākās integrity, it is torment, it is sad, but lets just be a little bit more spiritual psycho about it.

Ja jau ir miroņu diena, tad arī es embreisošu savu nāvi, un uztaisīšu no tās izrādi.

Es tikai neesmu pārliecināta vai tie mani miroņi paliek taciņā aiz manis, izskaisīti kā akmeņi, va arī viņi kā glumas, melnas čūskas un voblas man vijās saules pinumā turot savās spīlēs arvien mīļāk, ciešāk.

No matter. Jo lieliskākais ir tas, ka arī es, kas esmu pašlaik, drīz nomiršu. Mana apziņa migrēs no ķermeņa uz ķermeni, 4, 8, 15, 16, 23, 42, mana nākamā nāve jau ir sākusies.

*

Šodienu es aizvadīšu mazliet kā iepriekšējās sevis spoks. Iztīrīšu māju ar rozā domestos. Samaksāšu rēķinus. Sadedzināšu pāris lauru lapas. Noskatīšos Solaris. Iešu skriet spalgonī. Sataisīšos kā solīda jaunkundze. Iešu skatīties Call Me by Your Name. Tad iešu uz seansu un runu Watkins Books. Uztaisīšu ramenu. Palasīšu par Gulagu. Iešu gulēt. Un tad jau būs 1. Novembris.
 
 
( Post a new comment )
transcendentālais objekts laika galā[info]ub on October 31st, 2017 - 01:35 pm
Dažreiz es iedomājos, ka visa mūsu apzinātā realitāte tikpat labi varētu būt pilnīgi virtuāla. Varbūt, ka katru reizi, kad mēs aizejam gulēt, mēs pamostamies kā pilnīgi citi cilvēki, kuri ļoti skaudri atcerās visu savu pagātni, kas patiesībā ir tikai cipariņi kaut kādā matricā.
I mean, come on, tas taču pilnībā ir iespējams, mūsu atmiņa ir tik subjektīva padarīšana.
Tas ko, tu domā un jūti tik pat labi varētu būt attiecināms uz to, ko jūt un domā daudzi citi.
Nezinu, ko gribu ar šo pateikt. Laikam to, ka nevajag visu šo pieredzi uztvert tik personīgi. But that sounds kinda lame.
Tu tagad esi dzīva, tu esi. Visā tajā majestātiskajā brīža pilnasinībā. Kas gan vēl kādam pieder, kā šis, jā, tieši šis brīdis? Nafig uzvilkties par universa plāniem, tas tāpat nevienam nekad nav palīdzējis.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on October 31st, 2017 - 03:29 pm
Es zinu, es vienkārši gribu minimizēt kļūdas, but it feels like I'm doing the opposite.

Visticamāk viss ir cipariņi matricā, bet epifenomenons ir īsts.

Lai arī es esmu dzīva, es šķietu nepilnīgāka, ja neesmu piepildījusi kādu no universa plāniem. Bet es to neizdaru tikai tāpēc, ka es nekad nesaprotu, kuru plānu viņš grib, lai piepildu. Un nevienam negribas dzīvot nepilnīgam. Un ignorējot universa plānus es jūtos iedomīga un ļauna. I just don't know what to do.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
restart[info]restart on October 31st, 2017 - 03:37 pm
Varbūt universa plāns ir būt tev tādai, kāda tu šobrīd esi.
Vispār būtu diezgan dīvaini, ja tā nebūtu.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on October 31st, 2017 - 03:57 pm
It's lousy, very very lousy, and sad, and absurd, nesaprotu, kāpēc universam kaut kas tāds bija jārada, un pēc tam nesaprotu, kāpēc viņš nevēlas to kaut kā saglābt.

Jebkurā gadījumā, es šajā diskusijā neesmu objektīva, tāpēc labāk par to vairs nerunāt.
(Reply) (Parent) (Link)
transcendentālais objekts laika galā[info]ub on October 31st, 2017 - 03:38 pm
OK, tagad es iejutīšos ļoti viedā un pamācošā balsī, kādu reti sanāk izmantot :)
Redzi, lieta ir tāda, ka tu gaidi instrukcijas, bet nekad nedzīvo tā, it kā tu pati jau būtu tas plāns. Dzīvs un īsts, un šajā brīdī. Tās instrukcijas nekad nepienāks, jo jebkādai inerces iedarbināšanai ir nepieciešama tava iniciatīva.
It's done by hurling yourself into the abyss and discovering it is a feather bed.
https://www.goodreads.com/quotes/355306-nature-loves-courage-you-make-the-commitment-and-nature-will
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
briinumcepuminjsh[info]french_mime on October 31st, 2017 - 03:58 pm
Wow I love this quote. Thank you! I think it definitely is like that because I have experienced it. Usually if you are stuck and keep doing the same things the world constricts but if you try new things against all odds almost recklessly, the world opens up.
(Reply) (Parent) (Link)
[info]methodrone on October 31st, 2017 - 04:01 pm
I think this is some sort of beautiful lie.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
transcendentālais objekts laika galā[info]ub on October 31st, 2017 - 04:24 pm
Nekas jau nav totāls, bet pēc pieredzes spriežot, mani apstākļi ir uzlabojušies tikai tad, kad esmu izrādījis iniciatīvu un spēris to soli nezināmajā un baigajā.
God knows, it's hard as fuck, but where's the fun otherwise?
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 1st, 2017 - 10:28 pm
Jā, es tikai ceru, ka spēšu pārvarēt to definitely not fun izraidījuma sajūtu, kas rodas, sperot soli nezināmajā un baigajā. Bet zinot, ka kādam tas strādā (tev) is helpful.
(Reply) (Parent) (Link)
gedymin[info]gedymin on November 1st, 2017 - 01:20 pm
Es nezinu, vai ir kaut kas pareizāks par "dzīvot tā, kā nāk par labu tev un taviem tuvajiem cilvēkiem". Varbūt ir, bet mēs to pagaidām nesaprotam. Ko tad? I think that meanwhile, keep yourself upstream. Maximize your degrees of freedom, by improving yourself and so on. Lai brīdī, kad saproti, ko universs no tevis grib, tev būtu iespējas to izdarīt.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]methodrone on November 1st, 2017 - 10:31 pm
True, bet man šķiet viss sagāžas brīdī, kad sāk spekulēt par to 'ko universs grib', es tiešām nezinu vai to ir iespējams izdomāt. Es vienmēr cerēju, ka es kādu dienu attapšos un vienkārši 'zināšu', bet katru reizi es kļūdījos, so it can get pretty disheartening.
Bet man patīk tava filozofija - Maximize your degrees of freedom, by improving yourself and so on. Lai brīdī, kad saproti, ko universs no tevis grib(vai arī - kad jebkas, kas pievērš uzmanību, uzrodas), tev būtu iespējas to izdarīt (būtu iespēja mijiedarboties maksimāli kreatīvi kaut kā..).
(Reply) (Parent) (Link)