Jā, dzīvot ir ik pa laiciņam nomirt.
Es dzīves laikā esmu nomirusi jau vairākas ļoti daudzas reizes, es nevaru izskaitīt cik. Varbūt pat reizi mēnesī vai divos.
Un katru reizi tas jūtas, kā attapties aizsaulē un histēriski raudāt par dzīvi, kas ir palikusi viņpus, kuru tu vairs nekad nekad nekad neatgūsi. Skatoties uz savu mirušo ķermeni, savu salauzto dvēseli, tu pārvērties ārprātīgā pūķī, kas izmisumā rēc, visu nodedzina, kā svins veļas aizā, šļāc asiņainas asaras un pats tajās nogrimst.
Tagad tu esi vienkārši jauna, svaiga būtne. Un tev atkal ir jāsāk no sākuma.
Protams, tu aiz sevis atstāj neskaitāmus miroņus. Un ir grūi dzīvot uz priekšu redzot, kā aiz tevis ir nosēts ar miroņiem.
Kā es varu priecāties? Kā es vispār varu jebko darīt? Visi šie miroņi, visas šīs sāpes? Kāds ir mans pienākums pret viņām?
Bet miroņi ir tik nomiruši, ka nekas nemūžam nekā tos neatdzīvinās. Tie tikpat labi ir akmeņi.
Kāpēc dzīve ir uzbūvējusi cilvēku tā, ka viņam ir grūti samierināties ar to, ka viņš dzīvē visu laiku mirst, un ka viņam ir grūti skatīties uz saviem miroņiem un grūti turpināt dzīvot ar domu, ka visa viņa dzīve ir piekaisīta ar miroņiem?
Kāpēc tajā vietā, lai es friši izmestos no gultas un uzsāktu jaunu dienu kā vislustīgākais psihopāts, kuram pohujā par visiem savējiem miroņiem, kāpēc es ilgi sēžu gultā un domāju par un ar miroņiem saistītajām sāpēm un veidiem, kā es varēju viņus paturēt dzīvus.
Es dažreiz domāju, ka Dievs pasauli ir uztaisījis par milzīgu Tinderi, kur viņš svaipo cilvēkus tādējādi tos nogalinot, un it's nothing personal. Nogalinot fiziski, metaforiski, jebkā, pa pusei.
Bet labi labi. Es šorīt esmu pamodusies. Es atkal nomiru, bet jauna manis kopija šorīt pamodās, un mana apziņa pārmetās uz viņu. It is perverse and disgusting, manai apziņai nav ne mazākās integrity, it is torment, it is sad, but lets just be a little bit more spiritual psycho about it.
Ja jau ir miroņu diena, tad arī es embreisošu savu nāvi, un uztaisīšu no tās izrādi.
Es tikai neesmu pārliecināta vai tie mani miroņi paliek taciņā aiz manis, izskaisīti kā akmeņi, va arī viņi kā glumas, melnas čūskas un voblas man vijās saules pinumā turot savās spīlēs arvien mīļāk, ciešāk.
No matter. Jo lieliskākais ir tas, ka arī es, kas esmu pašlaik, drīz nomiršu. Mana apziņa migrēs no ķermeņa uz ķermeni, 4, 8, 15, 16, 23, 42, mana nākamā nāve jau ir sākusies.
*
Šodienu es aizvadīšu mazliet kā iepriekšējās sevis spoks. Iztīrīšu māju ar rozā domestos. Samaksāšu rēķinus. Sadedzināšu pāris lauru lapas. Noskatīšos Solaris. Iešu skriet spalgonī. Sataisīšos kā solīda jaunkundze. Iešu skatīties Call Me by Your Name. Tad iešu uz seansu un runu Watkins Books. Uztaisīšu ramenu. Palasīšu par Gulagu. Iešu gulēt. Un tad jau būs 1. Novembris.
Es dzīves laikā esmu nomirusi jau vairākas ļoti daudzas reizes, es nevaru izskaitīt cik. Varbūt pat reizi mēnesī vai divos.
Un katru reizi tas jūtas, kā attapties aizsaulē un histēriski raudāt par dzīvi, kas ir palikusi viņpus, kuru tu vairs nekad nekad nekad neatgūsi. Skatoties uz savu mirušo ķermeni, savu salauzto dvēseli, tu pārvērties ārprātīgā pūķī, kas izmisumā rēc, visu nodedzina, kā svins veļas aizā, šļāc asiņainas asaras un pats tajās nogrimst.
Tagad tu esi vienkārši jauna, svaiga būtne. Un tev atkal ir jāsāk no sākuma.
Protams, tu aiz sevis atstāj neskaitāmus miroņus. Un ir grūi dzīvot uz priekšu redzot, kā aiz tevis ir nosēts ar miroņiem.
Kā es varu priecāties? Kā es vispār varu jebko darīt? Visi šie miroņi, visas šīs sāpes? Kāds ir mans pienākums pret viņām?
Bet miroņi ir tik nomiruši, ka nekas nemūžam nekā tos neatdzīvinās. Tie tikpat labi ir akmeņi.
Kāpēc dzīve ir uzbūvējusi cilvēku tā, ka viņam ir grūti samierināties ar to, ka viņš dzīvē visu laiku mirst, un ka viņam ir grūti skatīties uz saviem miroņiem un grūti turpināt dzīvot ar domu, ka visa viņa dzīve ir piekaisīta ar miroņiem?
Kāpēc tajā vietā, lai es friši izmestos no gultas un uzsāktu jaunu dienu kā vislustīgākais psihopāts, kuram pohujā par visiem savējiem miroņiem, kāpēc es ilgi sēžu gultā un domāju par un ar miroņiem saistītajām sāpēm un veidiem, kā es varēju viņus paturēt dzīvus.
Es dažreiz domāju, ka Dievs pasauli ir uztaisījis par milzīgu Tinderi, kur viņš svaipo cilvēkus tādējādi tos nogalinot, un it's nothing personal. Nogalinot fiziski, metaforiski, jebkā, pa pusei.
Bet labi labi. Es šorīt esmu pamodusies. Es atkal nomiru, bet jauna manis kopija šorīt pamodās, un mana apziņa pārmetās uz viņu. It is perverse and disgusting, manai apziņai nav ne mazākās integrity, it is torment, it is sad, but lets just be a little bit more spiritual psycho about it.
Ja jau ir miroņu diena, tad arī es embreisošu savu nāvi, un uztaisīšu no tās izrādi.
Es tikai neesmu pārliecināta vai tie mani miroņi paliek taciņā aiz manis, izskaisīti kā akmeņi, va arī viņi kā glumas, melnas čūskas un voblas man vijās saules pinumā turot savās spīlēs arvien mīļāk, ciešāk.
No matter. Jo lieliskākais ir tas, ka arī es, kas esmu pašlaik, drīz nomiršu. Mana apziņa migrēs no ķermeņa uz ķermeni, 4, 8, 15, 16, 23, 42, mana nākamā nāve jau ir sākusies.
*
Šodienu es aizvadīšu mazliet kā iepriekšējās sevis spoks. Iztīrīšu māju ar rozā domestos. Samaksāšu rēķinus. Sadedzināšu pāris lauru lapas. Noskatīšos Solaris. Iešu skriet spalgonī. Sataisīšos kā solīda jaunkundze. Iešu skatīties Call Me by Your Name. Tad iešu uz seansu un runu Watkins Books. Uztaisīšu ramenu. Palasīšu par Gulagu. Iešu gulēt. Un tad jau būs 1. Novembris.
19 atziņas | teikt
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}