Dažreiz es iedomājos, ka visa mūsu apzinātā realitāte tikpat labi varētu būt pilnīgi virtuāla. Varbūt, ka katru reizi, kad mēs aizejam gulēt, mēs pamostamies kā pilnīgi citi cilvēki, kuri ļoti skaudri atcerās visu savu pagātni, kas patiesībā ir tikai cipariņi kaut kādā matricā.
I mean, come on, tas taču pilnībā ir iespējams, mūsu atmiņa ir tik subjektīva padarīšana.
Tas ko, tu domā un jūti tik pat labi varētu būt attiecināms uz to, ko jūt un domā daudzi citi.
Nezinu, ko gribu ar šo pateikt. Laikam to, ka nevajag visu šo pieredzi uztvert tik personīgi. But that sounds kinda lame.
Tu tagad esi dzīva, tu esi. Visā tajā majestātiskajā brīža pilnasinībā. Kas gan vēl kādam pieder, kā šis, jā, tieši šis brīdis? Nafig uzvilkties par universa plāniem, tas tāpat nevienam nekad nav palīdzējis.