ticība nav drošība, tas ir pārpratums. ticēšana nav amorfa, neitralizēta drošības saliņa. ticība ir "credo", es ticu, un tu nostājies pasaules priekšā, ar visiem tās vējiem, ticība ir kā priede, kāpas malā, brīžiem vētras laikā. ticība ir "es ticu", kā iznākšana no apslēptības, un tad pasaule met sūdus sejā, saka, "tā nav", "nē, tu tici aplami", "tici man!" tml. bet tu tici tā, kā esi apliecinājis, labi, es cenšos to neraksturot reliģiski, bet ne velti Pāvils to sauc par "labo ticības cīņu".

ticība ir drošība citādāk, man grūti uz sitiena atrast labāku un jutekliski trāpīgāku aprakstu par to, kas klasiskajā psalmā, bet atkal, to lieliski var iedomāties bez visām reliģiskajām konotācijām:
"Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.
Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.
Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ.
Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.
Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.
Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr."

ticība drošibas aspektā - kā grimstošs kuģis. "varbūt negrimst, varbūt tā ir tikai sūce, varbūt es izdzīvošu?" - taču ticība sākas, kad "varbūt" pārgājis (izsāpēts?), aizgājis uz "es izdzīvošu, šis kuģis nenogrims! un pat ja nogrims, es izdzīvošu! par spīti visam!" - šādā apjautā un ticībā ir zināma drošība.

protams, tu poetizee ticiibu. priede, nostaashaas pret pasauli, vairogs pret veetru, veejiem, ciinja, notureeshanaas pret, opoziicijaa, visaam variiteem, perfekta gara stipriiba, teju poeetiska, varoniiga

bet pasaule nekad nemet suudus sejaa un nebreec 'tici man, tici shitam', nekad patiesaa pasaule. tie tachu ir cilveeki kas kopsh pirmsaakumiem breec par tuukstosh dazhaadiem ticiibas veidiem aiz kuriem aizsleepties, kuros remdeeties. ticiibas (beliefs) ir tie suudi, ne jau pasaule. ja cilveekam ir bail no pasaules, no taas briivaas plushanas, no taas neizmeerojamiibas, neprognozeejamiibas, mainiiguma, neviennoziimiiguma, paradoksa - tad cilveeks nostaajas aiz shii poeetiskaa ticiibas vairoga un saka lielu NEE un kljuust pasaulei par iedomiigu aizcieteejumu, kas agri vai veelu saasinaasies un radiis veel lielaaku kriizi un zaudeejuma sajuutu, kad pasaules pluudums to salauziis un aiznesiis liidz ar paarmainju straumi. minimizeet ticiibas! ticeeshana lai aprobezhojas ar to, ka peec nakts seko diena

pasaule shkjiet nedrosha, veejaina vieta, tikai tad ja cilveeks ir nostaajies aiz shaadiem dazhaadiem ticiibu vairogiem. dazhaadu cilveeku dazhaado ticiibu vairogu opoziicija pasaules telpaa rada caurveeju, ticiiba rada sho bailju un suudu veeju, tas nav fundamentaals pasaules staavoklis. bet ja eliminee visus vairogus, tad peekshnji iestaajas absoluuts miers, everything is illuminated, whole. tikai tas, protams, nav iespeejams. es zinu, ka tev tas nerezonee, es varu iedomaaties, ka viss ko es saku tev izklausaas peec shkjeermiem 'riigas laika' tipa verveleejumiem. ar savu either/or nostaaju, ko esi attiistiijis sev, es nedomaaju, ka tu speej iedomaaties where i'm coming from with all this. es redzu, ka tu gribi uzbuuveet milziigu, stipru vairogu aiz kura staaveet, kameer citi staav aiz saveejiem, un izliekas, ka juus pashi neradat sho vaajpraatiigo caurveeju, opoziiciju, nospriegojumu. bet es gribu maksimaali no visa, kas man staav priekshaa atbriivoties, protams, tas neizbeegami noziimee pazust veejaa, ko rada citu ticiibnieku vairogi, bet vismaz es neradiishu velvienu stuuri aiz kura shim veejam aizkjerties un ieguut speeku uz mana reekjina

ticiiba tam vai shitam (beliefs) ir un paliek vispavirshaakaa, cilveeciigaakaa, pieejamaakaa, kaitnieciskaakaa, kaunterproduktiivakaaa pieeja dziivei. cilveeki tic, lai justos droshi, par savu praatu, par savu sapratni, par savu pasaules modeli, par savu idaalaas pasaules modeli. bet manaa pieredzee jebkuras shaadas domas glorificeeshana ir veertusies tikai kropljojumos praataa, kaarteejais klupshanas akmens, ko es pati uzveelu, kaarteejais nedroshiibas katalizators, ko es pati samikseeju. pasaule nevar palikt punkts, taa ir jautaajuma ziime. ja vien es speetu atbriivoties no visaam taam ticeeshanaam, kuras es pat veel neesmu apzinaajusi, to hell with those shits

es ticu viskaut kam - skaistumam, mīlestībai, prātam, brīvajai gribai, reizēm arī cilvēcībai, tas viss ir ticība un kategoriski nebalstās "flux" modā.

nekas nav konstruēts, sacerēts, likts pa gabaliem kopā, tā ir pirmā un dabiskākā spontānā reakcija, kas izriet no pasaules, tieši tas balstās pieredzē. kāpēc lai tieši "flux" būtu īstā pasaule? varbūt flux ir vairāk tavā apziņā, nevis pasaulē? atceries par zāles stiebru, kas plaukst, zaļo un tad nomirst? tu no tā izsecini "all is vain" un 'flux', es no tā izsecinu tieši pretējo "purpose", "jēga", "piepildījums", "being is time". ja nu flux ir tikai tava pasaules pieredze, nevis pati pasaule?

tev taisnība, es pilnībā, absolūti, totāli esmu pret flux. visu dzīvi esmu noskatījies, kā flux mentalitāte, "flux" uzdodot par pasaules īsto seju, visu neitralizē, izgērbj, vienaldzīgo, iemidzina, nomierina, anestezē, utt, šie flux cilvēki sapņo par pilnīgi neitrālu un caurspīdīgu pasauli (t.i., viņi tic, ka pasaule j a u tāda ir, un ka, redz, viņiem tikai jāpielāgojas, un, kā saki, jāizmet kaut kādi vairogi), kurā viņi kā ēnas slīdētu cauri un nekas nesāpētu, nekas neaizķertos. zini, to sauc par virtuālo realitāti, nevis realitāti.

es negribu būt pasaules spogulis. es gribu reaģēt un mijiedarboties ar pasauli. tieši flux ir blenšana nabā un pasaules, jā, sarežģītās, dīvainās, mistiskās, pretrunīgās, sāpīgās pasaules ignorēšana. ticība, ticēšanas ir dabiskas, pašas dabiskākās reakcijas uz pasauli, tomēr kaut kādā ziņā ticēšana "nav no pasaules".

protams, pasaule ir jautājuma zīme. ticība jau arī nav "punkts", "punkts" ir, piemēram, izteikums "krēsls ir sarkans", "pie noteiktas temperatūras ūdens vārās", "ārā spīd saule", ticība šajā ziņā ir kaut kas starp punktu un jautājuma zīmi. vēl es zinu, ka ticība ir paklausība. ticība ir uzdevums. kādu zīmi šiem atrast? jo punkti tie nav, punkts automātiski atceltu ticību.

kāpēc tu visas ticības atributē sev? tavos aprakstos figurē "kaarteejais klupshanas akmens, ko es pati uzveelu, kaarteejais nedroshiibas katalizators, ko es pati samikseeju", proti, tu kā ticību galvenais aktors un iestudētājs. kāpēc tik liela ticība saviem konstruēšanas spēkiem?

piemēram, es ticu Latvijai. tā nav kkāda arbitrāra konstrukcija, ko es esmu izdomājis, es ticu, jo citādāk nevaru, it kā šī entitāte "Latvija" būtu uzlikusi kaut kādu claim on my soul, viss ieelpotais, dzirdētais, peldētais, staigātais, it kā tas viss būtu iesūcies porās un pati augsne vai sodrēji būtu pielipuši klāt, tā, ka nekas cits neatliek kā ticēt (viņa saka "tici man!"), un jebkas pretējs, jā, arī tevis piesauktā atbrīvošanās drīzāk būtu kkāds eskeipisms, nodevība, izvairīšanās no piesātinātiem fenomeniem, manas subjektīvās pozīcijas uzsvēršana, "mana ticība", hell, tā nav mana ticība un izgudrojums, es neizdomāju pasauli, pasaule izdomāja mani. jo, ja es atteiktos no šādas konkrētas embodied uzsūktās ticības, es pieviltu to pašu pasauli, kuru tu ar tik plašu žestu vienādo ar flux.

"ja cilveekam ir bail no pasaules, no taas briivaas plushanas, no taas neizmeerojamiibas, neprognozeejamiibas, mainiiguma, neviennoziimiiguma, paradoksa" - es nekad to nevarētu pateikt kādam eskimosam, kurš paaudzēs dzīvo vienā vietā un medī vienus un tos pašu roņus, kā arī auž vienus un tos pašus audumus. pasaki to tantītei, kura paaudzēs sēž savā piemeža mājiņā. pasaki to Amazones indiāņu ciltīm, viņu ciemam. pasaki to cilvekam, kurš mīl. un ne soli negrasās atkāpties no šīs mīlestības.

vārdu sakot, iespējams, tu nezini, kas ir stable attachments (committed relationships, ne tikai ar cilvēkiem). man šķiet, ka zinu. acīmredzot, runa ir par divām dažādām pasaules pieredzēm, vienā flux tiek absolutizēts, otrā flux tiek pamanīts, taču tāpat tiek pamanīti arī koordināšu punkti un tilti, kuri šur tur stiepjās iekš flux neizmērojanības. lai vai būtu flux, tīri loģiskā līmenī pat pasaulē kā flux būtu viena konstante, viena aksioma - šī pasaule, šis flux tiecas BŪT, šī būšana ir PASTĀVĪGA (un varbūt patstāvīga). tātad kāds neflux moments pašā esamības kodolā? jo esamība tiecas BŪT. man šķiet, šī tiekšanās būt/ilgstamības-noturības ontoloģiskā konstante ir pamats arī tiem bondinga fenomeniem, kurus saucam par mīlestību, attachment, ticību utt.

nav ko diskuteet, mums vienkaarshi atshkjiras viedoklji. mana pieredze ir ka commitment nav iespeejams, flux is all there is. flux ir muuzhiigaa mezhoniigaa upe kas agri vai veelu nojauc jebkuru dambi, un ja dambis ir vaajsh vai nav vispaar tad ir mazaak damage. (dambis sheit ir ticiiba)
tu vari buuveet dambjus un pieturas punktus, kaadam tas ir jaadara, bet es tajaa noskatiishos, jo citaadaak nevaru

viedokļi ne tik ļoti, bet gan pieredzes.
es apzināti nelietoju dambja (dambis - buksēšana, bremzēšana) metaforu, drīzāk tilti, saliņas, gondolas.

ko vispār nozīmē "commitment nav iespējams"?, it kā tu runātu par kaut kādu objektīvi novērojamu un izmēramu lietu stāvokli vai detektējamu īpašību. tas, vai commitment ir iespējams vai nav, ir atkarīgs tikai no paša, un šeit nevar izlīdzēties ar vienkārši "mums atšķiras viedokļi". tas ir tāpat kā visu mīlestību reducēt tikai uz "iemīlēšanās" brīdi un eiforiju, protams, tas aiziet prom, un tad prāts izsecina 'ergo flux' (jo es tieši apziņu, nevis pasauli uzskatu par flux), easy come, easy go. bet iemīlēšanās ir tikai viena mīlestības fāze, stadija, moments, kam pievienojas GRIBA un kaut kāds conscious determinate effort, nevis pasīvs "atnāca-aizgāja" straumējums. mīlestība ir pastarpināti nepastarpinātais (un otrādi), nevis tīrs immediacy, jo, ja mīlestība būtu tīrs immediacy, tad tās nemaz nebūtu. un mīlestība te ir tikai kā analoģija jebkuram commitmentam, jebkurš commitment ir gan immediacy, gan mediacy mijiedarbība.

tur nepabeigts teikums: "tas, vai commitment ir, ir atkarīgs no mums pašiem, nevis no kaut kāda novērojuma/secinājuma "commitment nav iespējams", šī propozīcija vairāk kaut ko pasaka par pašu tās izteicēju, nevis pasauli un lietu dabu"

protams, ka pasaka par izteiceeju, nevis pasauli. izklausaas, ka es runaaju par pasauli, bet, protams, es runaaju par savu limiteeto, egocentrisko, pashas petty pasauli, man to vienmeer vajadzeetu pierakstiit iekavaas, pie visiem apgalvojumiem, ieksh pasaules. protams, ka man skauzh, ka tava pieredze ljauj tik razheni plaukt ticiibaam un paarlieciibaam un komitmentiem, un mieriigi naktiis guleet, tas ir vareni, cilveekiem taa sanaak, man nekad tas nav sanaacis, esmu meegjinajausi no sirds, earnestly, bet nekaa

so

commitment-ticiiba-griba visi vienaa maisaa metami, futile, tikai sagroza praatu un sirdi, rada vardarbiibu, norobezhoshanos, opoziiciju, cieshanas, pretoshanos, izolaaciju, kropljo garu, kropljo dveeseli, saapes, saapes, saapes, pretiigi, bezizeja ad infinitum (manaa pasaulee)

es tomēr neatkāpšos no mīlestības kā vienas no basic commitment formām, kura var kalpot par analoģiju un izejas punktu citiem commitmentiem, savukārt mīlestība ir tas, kas izriet no sirds un to baro, nevis maitā. tāpēc es cibā un visur citur vienmēr un allaž protestēju un protestēšu, kad ticība-griba-commitment (un, manuprāt, ar mīlētājiem cieši sajūgtā mīlestība) tiek vienādota ar vardarbību, sāpēm un norobežošanos, opozīciju. jo ko vispār nozīmē "norobežošanās"? mājas uzcelšana kādā dabas punktā arī var traktēt kā norobežošanos, bet mājas uzcelšanu arī baro un virza mīlestība. savukārt gadiem ilga mitināšanās mājā veicina dabisku un normālu "norobežošanos" no nemājīgā. taču nē, uzreiz vardarbība, sāpes, opozīcija.

bet skaidrībai: protams, ka mīlestība izsauc un ir saistāma ar vardarbību. Žižeks par to daudz runā. taču vardarbības ir dažādas un polāras - ja mīletajam cilvekam draud briesmas, protams, ka būšu gatavs uz vardarbību un augstāko upuri otra vārdā, savu dzīvību.
pati kristietība ir dibināta vardarbības aktā - tiesa, vardarbības aktā pret pašu mīlestību, sitot viņu krustā.
protams, ka mīlestība ir norobežošanās - es izvēlos īpašu commitmentu tieši šim cilvēkam un ar viņu saistu kopā savu mūžu un likteni, tieši š i s, nevis visi vai neviens cits, tādā ziņā mīlestība ir egoistiska.
protams, ka mīlestība SĀP.

bet to visu nosaukt par gara un dvēseles kropļošanu - mīlestības vārdā es protestēju un nostājos opozīcijā.

miilestiiba nav commitment, miilestiiba ir dabiigaa pasaules un lietu un cilveekattieciibu forma, ko izkropljo ticiibas, gribas un paareejie commitments, pakalposhanaas domu konstrukcijaam. miilestiiba nav kaut kaada izveele, miilestiiba ir visa pamataa

nē, mīlestībā balstās un tiek prasīts commitment, protams, mīlestību neizvēlas, bet vienā brīdī ir jāizsķirās par labu commitmentam, ja tu saki, ka mīlestība ir visa pamatā, tavā ontoloģijā tas nozīmētu, ka arī mīlestība ir flux, bet jebkura basic cilvēku mīlošā attiecība parādīs, ka tiklīdz mīlestību reducē uz flux, anestezējot izvēli un izšķiršanos, tā mīlestībai ātri vien pienāk gals. mīlestība nav "sajūta" un pasivitāte.

miilestiiba nevar izbeigties, jo flux nevar izbeigties. tad kad cilveeki miilestiibu sadala veidos, tad rodas commitments, kam ir jaakalpo. probleema tikai taada, ka taa vairs nav miilestiiba, bet taads miilestiibas atspulgs, nospiedums, fragments, withdrawn from the flux. kameer cilveeki pieluudz, tic un komito shim atspulgam, abstraction, tikmeer iistaa miilestiiba nemaniita visam pluust apakshaa, agri vai veelu sashkjaida sho kaarteejo objektificeeto patiesiibas-sevis versiju. prieksh kam man pieluugt patiesiibas vaajas kopijas, kameer miilestiiba jau visur apkaart ir. ne ta es vinju saprotu, un ne ta esmu drosbiibaa, deelj limiteetaa praata, bet labpraatiigi kropljot miilestiibu, patiesiibu, nee paldies