es ticu viskaut kam - skaistumam, mīlestībai, prātam, brīvajai gribai, reizēm arī cilvēcībai, tas viss ir ticība un kategoriski nebalstās "flux" modā.

nekas nav konstruēts, sacerēts, likts pa gabaliem kopā, tā ir pirmā un dabiskākā spontānā reakcija, kas izriet no pasaules, tieši tas balstās pieredzē. kāpēc lai tieši "flux" būtu īstā pasaule? varbūt flux ir vairāk tavā apziņā, nevis pasaulē? atceries par zāles stiebru, kas plaukst, zaļo un tad nomirst? tu no tā izsecini "all is vain" un 'flux', es no tā izsecinu tieši pretējo "purpose", "jēga", "piepildījums", "being is time". ja nu flux ir tikai tava pasaules pieredze, nevis pati pasaule?

tev taisnība, es pilnībā, absolūti, totāli esmu pret flux. visu dzīvi esmu noskatījies, kā flux mentalitāte, "flux" uzdodot par pasaules īsto seju, visu neitralizē, izgērbj, vienaldzīgo, iemidzina, nomierina, anestezē, utt, šie flux cilvēki sapņo par pilnīgi neitrālu un caurspīdīgu pasauli (t.i., viņi tic, ka pasaule j a u tāda ir, un ka, redz, viņiem tikai jāpielāgojas, un, kā saki, jāizmet kaut kādi vairogi), kurā viņi kā ēnas slīdētu cauri un nekas nesāpētu, nekas neaizķertos. zini, to sauc par virtuālo realitāti, nevis realitāti.

es negribu būt pasaules spogulis. es gribu reaģēt un mijiedarboties ar pasauli. tieši flux ir blenšana nabā un pasaules, jā, sarežģītās, dīvainās, mistiskās, pretrunīgās, sāpīgās pasaules ignorēšana. ticība, ticēšanas ir dabiskas, pašas dabiskākās reakcijas uz pasauli, tomēr kaut kādā ziņā ticēšana "nav no pasaules".

protams, pasaule ir jautājuma zīme. ticība jau arī nav "punkts", "punkts" ir, piemēram, izteikums "krēsls ir sarkans", "pie noteiktas temperatūras ūdens vārās", "ārā spīd saule", ticība šajā ziņā ir kaut kas starp punktu un jautājuma zīmi. vēl es zinu, ka ticība ir paklausība. ticība ir uzdevums. kādu zīmi šiem atrast? jo punkti tie nav, punkts automātiski atceltu ticību.

kāpēc tu visas ticības atributē sev? tavos aprakstos figurē "kaarteejais klupshanas akmens, ko es pati uzveelu, kaarteejais nedroshiibas katalizators, ko es pati samikseeju", proti, tu kā ticību galvenais aktors un iestudētājs. kāpēc tik liela ticība saviem konstruēšanas spēkiem?

piemēram, es ticu Latvijai. tā nav kkāda arbitrāra konstrukcija, ko es esmu izdomājis, es ticu, jo citādāk nevaru, it kā šī entitāte "Latvija" būtu uzlikusi kaut kādu claim on my soul, viss ieelpotais, dzirdētais, peldētais, staigātais, it kā tas viss būtu iesūcies porās un pati augsne vai sodrēji būtu pielipuši klāt, tā, ka nekas cits neatliek kā ticēt (viņa saka "tici man!"), un jebkas pretējs, jā, arī tevis piesauktā atbrīvošanās drīzāk būtu kkāds eskeipisms, nodevība, izvairīšanās no piesātinātiem fenomeniem, manas subjektīvās pozīcijas uzsvēršana, "mana ticība", hell, tā nav mana ticība un izgudrojums, es neizdomāju pasauli, pasaule izdomāja mani. jo, ja es atteiktos no šādas konkrētas embodied uzsūktās ticības, es pieviltu to pašu pasauli, kuru tu ar tik plašu žestu vienādo ar flux.

"ja cilveekam ir bail no pasaules, no taas briivaas plushanas, no taas neizmeerojamiibas, neprognozeejamiibas, mainiiguma, neviennoziimiiguma, paradoksa" - es nekad to nevarētu pateikt kādam eskimosam, kurš paaudzēs dzīvo vienā vietā un medī vienus un tos pašu roņus, kā arī auž vienus un tos pašus audumus. pasaki to tantītei, kura paaudzēs sēž savā piemeža mājiņā. pasaki to Amazones indiāņu ciltīm, viņu ciemam. pasaki to cilvekam, kurš mīl. un ne soli negrasās atkāpties no šīs mīlestības.