ticība nav drošība, tas ir pārpratums. ticēšana nav amorfa, neitralizēta drošības saliņa. ticība ir "credo", es ticu, un tu nostājies pasaules priekšā, ar visiem tās vējiem, ticība ir kā priede, kāpas malā, brīžiem vētras laikā. ticība ir "es ticu", kā iznākšana no apslēptības, un tad pasaule met sūdus sejā, saka, "tā nav", "nē, tu tici aplami", "tici man!" tml. bet tu tici tā, kā esi apliecinājis, labi, es cenšos to neraksturot reliģiski, bet ne velti Pāvils to sauc par "labo ticības cīņu".

ticība ir drošība citādāk, man grūti uz sitiena atrast labāku un jutekliski trāpīgāku aprakstu par to, kas klasiskajā psalmā, bet atkal, to lieliski var iedomāties bez visām reliģiskajām konotācijām:
"Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.
Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens.
Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ.
Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.
Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai.
Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr."

ticība drošibas aspektā - kā grimstošs kuģis. "varbūt negrimst, varbūt tā ir tikai sūce, varbūt es izdzīvošu?" - taču ticība sākas, kad "varbūt" pārgājis (izsāpēts?), aizgājis uz "es izdzīvošu, šis kuģis nenogrims! un pat ja nogrims, es izdzīvošu! par spīti visam!" - šādā apjautā un ticībā ir zināma drošība.