es tomēr neatkāpšos no mīlestības kā vienas no basic commitment formām, kura var kalpot par analoģiju un izejas punktu citiem commitmentiem, savukārt mīlestība ir tas, kas izriet no sirds un to baro, nevis maitā. tāpēc es cibā un visur citur vienmēr un allaž protestēju un protestēšu, kad ticība-griba-commitment (un, manuprāt, ar mīlētājiem cieši sajūgtā mīlestība) tiek vienādota ar vardarbību, sāpēm un norobežošanos, opozīciju. jo ko vispār nozīmē "norobežošanās"? mājas uzcelšana kādā dabas punktā arī var traktēt kā norobežošanos, bet mājas uzcelšanu arī baro un virza mīlestība. savukārt gadiem ilga mitināšanās mājā veicina dabisku un normālu "norobežošanos" no nemājīgā. taču nē, uzreiz vardarbība, sāpes, opozīcija.

bet skaidrībai: protams, ka mīlestība izsauc un ir saistāma ar vardarbību. Žižeks par to daudz runā. taču vardarbības ir dažādas un polāras - ja mīletajam cilvekam draud briesmas, protams, ka būšu gatavs uz vardarbību un augstāko upuri otra vārdā, savu dzīvību.
pati kristietība ir dibināta vardarbības aktā - tiesa, vardarbības aktā pret pašu mīlestību, sitot viņu krustā.
protams, ka mīlestība ir norobežošanās - es izvēlos īpašu commitmentu tieši šim cilvēkam un ar viņu saistu kopā savu mūžu un likteni, tieši š i s, nevis visi vai neviens cits, tādā ziņā mīlestība ir egoistiska.
protams, ka mīlestība SĀP.

bet to visu nosaukt par gara un dvēseles kropļošanu - mīlestības vārdā es protestēju un nostājos opozīcijā.