oho, tomēr, par spīti visam, tāda griba eksistēt. drosme, uzdrīkstēšanās, tas jau ir eksistences sākums, kaut kas vairāk nekā plika iespējamība.

es nesauktu par gribu, taa nebija mana griba saakt eksisteet, un man nav ne jausmas kaa un kaapeec es eksisteeju, vienkaarshi doma, ka peekshnji es vareetu neeksisteet izraisa paniku. varbuut tas ir tas ko visi gudriishi domaa ar baileem no naaves, nekad nebiju tam piekritusi. varbuut pat ne naave biedee, bet tieshi tas, ka es nezinu kas mani satur kopaa, es nezinu kas man notiek smadzenees, un kaa mani ietekmee vide, un pat kad notiek lietas, un es it kaa domaaju, kaad iespaidu taas uz mani atstaaj, shkjiet ka dziljumaa briest taadi negaisa maakonji par kuriem man nav nojausmas. bet vispretiigaakaa un shausminoshaakaa doma ka visa mana esiiba ir buuveeta no taada pasha gross materiaala kaa teiksim galds vai kruuze, un cik viegli to nejaushi ir izniicnaat.
dziivot nav drosmiigi, nebaidiities no nezinaamaa ir drosmiigi

jā, tas, ka vispār viss turas kopā un jau nākamajā brīdī neizšķīst, tas ir kaut kas neiespējams.
latviski to izsaka kā pastāvēšanu, ka lietas stāv, pastāvēt par sevi un ka lietas stāv un izceļas un ir, vēl latvieši viens otram novēl: "nu, turies!", lai jo drīz neizšķīstu.
man gan, diemžēl, joprojām ir tā, ka nav šoka par savu neeksistēšanu. es kā intelektuālu ideju varu novērtēt dzīvības un visa pastāvošā jēgpilnumu un nepieciešamību, ka tas ir vajadzīgi un pamatoti, bet piekšstatot savu neeksistenci, es to neredzu kā paniku vai skandālu, jo ekssistence ir grūta. t.i., viss eksistē un ir labi, ka viss eksistē, bet es tikpat labi varētu neeksistēt, visa esošā pamatotība nezkāpēc neattiecas uz mani.

bet varbuut tu par savu neeksisteeshanu domaa no 'aarpus esiibas' aarpus praata poziicijaam. no taam poziicijaam, kur nav subjektivitaates un viss ir homogeena mateerijas/energjijas pluusma. man shkjiet, ka reti kursh cilveeks, kam piedaavatu sheit un tagad izveeleeties neeksisteet, to izveeleetos.
bet nee varbuut tu nesaproti par kaadaam baileem runaaju, jo ja pati paaraak saaku atkaapties veesa praata poziicijaas kur tu uzturies, shiis bailes shkjiet absurdas. varbuut tev ir veseliigaaka psihe. es driizaak domaaju, ka apzinjai ir bail pazaudeet savu fokusu pasaulee, vai driizak taads panisks skaudrums par savu potenciaali spontaanu, brutaalu izbeigshanos un nespeeju piedaliities pasaulee, nespeeju uztvert pasauli, channelot pasauli

man shkjiet kaut kas ar tavu peedeejo paragraafu nav kaartiiba. pamatots ir vai nu viss vai nekas, realitaatei nevar noshkjelt gabalus, un tie nevar turpinaat tajaa eksisteet reizee

ā, es sapratu, tu domā dziļu pasaulē-būšanas, embedded pieredzi? jā, konceptuāli es to varu saprast, ja piedalies pasaules notikumā, radīšanā un translēšanā, ja esi kaut kur iekšā, dziļi pasaulē, tad eksistences pārrāvums varētu šķist diezgan neadekvāts.

es reiz redzēju sapni, kurā nomiru, t.i., padziļināti izjutu nomiršanu, atvadas no eksistences, turklāt divās sašķeltās laika perspektīvās, divos dažādos veidos, kuri izskaņā saplūda kopā. bija milzīga žēluma un izgāšanās sajūta, es vēl tik daudz ko gribēju darīt, tik daudz ko tomēr savā dzīvē biju paveicis, lai tas viss piepeši tik stulbi un nevajadzīgi banāli beigtos. es biju miris, gāju pie paziņām un tuviniekiem, un viņu sejās redzēju žēlumu par manu nāvi, es gribēju viņus uzrunāt, satikt, bet viņi, šķiet, mani nedzirdēja un tikai skumji skatījās, tāda kā nemitīga garām-aiziešana. tas bija neizsakāmi bēdīgi, nebeidzamas atvadas, nomiršana ir ļoti bezpalīdzīga sajūta, mani grauza apziņa, ka vairs nekad, visos turpmākajos bezgalīgajos pasaules laikos, es vairs nevarēšu viņus normāli, cilvēcīgi, pilnasinīgi satikt un iet tāpat pa zaļām alejām, kā kādreiz, apziņa, ka tas viss ir beidzies un noslēdzies, un nebūs vairs.

bet refleksijā, šodien atskatoties uz visu savu eksistenci, visu pieredžu, izjutumu, kvalitāšu totalitāti, atkal tāda "meh, so what" sajūta. ir grandiozākas, objektīvākas un svarīgākas lietas, norises par mani.

man liekas, Aurēlijs un Epiktēts arī teiktu, ka jābūt gatavam jebkurā brīdī nepiespiesti aiziet prom. bet es atzīstu, ka tā ir auksta pozīcija. jo mīlestība grib turēt pasauli, vēl turēt, vēl brītiņu paturēt, mīlestība zin, ka viss ir atkarīgs no viņas.

jaa taa "vairs nekad, visos turpmākajos bezgalīgajos pasaules laikos" sajuuta, kas aprakstiita ljoti labi tava sapnii. taa, ka tu nezini kas tevi satur kopaa, un tu nezini cik ilgi tevi veel saturees kopaa, ka jebkuraa briidii viss var izbeigties uz turpmaakajiem, bezgaliigajiem laikiem liidz ko saturoshais elements pazuud. protams, tad kad shis briidis pienaaktu, es nevaru iedomaaties neko citu kaa pat ljoti bezemocionaalu, bezceremoniaalu fakta pienjemshanu, jebkas cits justos nedabiski. bet kameer tu esi dziivs vienmeer taa sajuuta, ka kaut kaads process tevi satur kopaa, un bezspeeciiba, jo nezinot kas tas pa procesu tu to nevari ietekmeet un kontroleet, un tu vienkaarshi to visu veero gan apburts, awestruck gan paarbijies.

tu laikam uz savu eksistenci skaties no plashaa un grandiozaa perspektiivas. bet, manupraat, cilveekam nevar buut grandiozaakas norises par sevi, un tas kaa vinjsh iztur sevi un savu vietu pasaulee. es domaaju ka lielaakajai daljai cilveeku visas grandiozaas veestures lietas shkjiet daudz vairaak meh nekaa vinju immediate surroundings and affairs. protams, skatoties no kaut kaadaam 'objektiivaa' poziicijaam to var dzhadzhot, bet man shkjiet nav nekaa grandiozaaka un objektiivaaka par jebkura cilveeka jushanos, so arguably ne jau teiksim kaut kaads personaazhs no veestures ir grandiozs, bet gan taa sajuuta kas rodas pavisam vienkaarshaa cilveekaa, kas par vinju uzzina un saprot vinja idejas

tā laikam ir, par pašbūšanas nereducējamību un grandiozitāti, jo arī sapnī nāves brīdī es neredzēju un neizjutu kaut kādu vispārējo visuma procesu un likumsakarību, bet gan sevi pašu kā intensīvu totalitāti, mana dzīve, mans sākums un gals, un viss, kas bijis pa vidu, un viss, ko es gribēju, domāju, satiku un vēl vēlētos darīt, tāds kā pēdējais pašbūšanas kāpinājums, bet nekas cits un ārējs, kāds viens cilvēks, viens "es", pavisam maziņš un nāves izģērbts, kas pašā pēdējā brīdī (kurš izstiepjas bezgalīgi garš) ilgās stiepjas pretim citiem un pasaulei, nevis iekapsulējas sevī. jā, otra cilvēka vienkāršība ir pārāk intīma un intensīva, tāpēc jau vajag visuma un pasaulvēsturiskā procesa abstrakcijas masku, lai katrai otra individuālajai pieredzei uzliktu virsū filtru.