tā laikam ir, par pašbūšanas nereducējamību un grandiozitāti, jo arī sapnī nāves brīdī es neredzēju un neizjutu kaut kādu vispārējo visuma procesu un likumsakarību, bet gan sevi pašu kā intensīvu totalitāti, mana dzīve, mans sākums un gals, un viss, kas bijis pa vidu, un viss, ko es gribēju, domāju, satiku un vēl vēlētos darīt, tāds kā pēdējais pašbūšanas kāpinājums, bet nekas cits un ārējs, kāds viens cilvēks, viens "es", pavisam maziņš un nāves izģērbts, kas pašā pēdējā brīdī (kurš izstiepjas bezgalīgi garš) ilgās stiepjas pretim citiem un pasaulei, nevis iekapsulējas sevī. jā, otra cilvēka vienkāršība ir pārāk intīma un intensīva, tāpēc jau vajag visuma un pasaulvēsturiskā procesa abstrakcijas masku, lai katrai otra individuālajai pieredzei uzliktu virsū filtru.