02 June 2016 @ 03:26 pm
100%iigi, ar garantiju, par spiiti visam, muuzhiigi  
iedomaajoties par to, ka visa mana esiiba balstaas uz vaaju, apdraudeetu shuunu kopumu man nezinot, kas to satur kopaa, mani paarnjem mazliet panika. viens mazs gljuks tajaa kas to satur kopaa un es varu izdzist, izshkjiist, pazust, mana apzinja, ka es esmu dziiva, var vairs neeksisteet. man tad izmisiigi gribas lai buutu kaut kas kas vareetu mani satureet kopaa 100%iigi, ar garantiju, par spiiti visam, muuzhiigi, varbuut pat agresiivi un pret manu gribu. un tad es arii esmu rauduliigi pateiciiga par katru sekundi kameer es veel varu eksisteet, kameer man ir kjermenis un praats vinjaa un kameer tie ir sinhroni. un viss ko es veelos ir izliigt ar pasauli, un luudzoshi kluseet un cereet ka es veel varu eksisteet. un visas nesmukaas un paargalviigaas lietas ko esmu dariijusi vai teikusi ir tik skaidra aarishkjiiba un tumsoniiba, es vairs nekad tajaa negribu iesliigt kaa miegaa.

bet diemzheel, liidz shii apzinja ir iestaajusies, es staigaaju apkaart pa dziivi un vienmeer palieku mazliet tramiiga, vienmeer vertigo, vienmeer pietruukst sapratnes par to kas mani satur kopaa.
 
 
( Post a new comment )
[info]krishjaanis on June 5th, 2016 - 11:28 pm
tā laikam ir, par pašbūšanas nereducējamību un grandiozitāti, jo arī sapnī nāves brīdī es neredzēju un neizjutu kaut kādu vispārējo visuma procesu un likumsakarību, bet gan sevi pašu kā intensīvu totalitāti, mana dzīve, mans sākums un gals, un viss, kas bijis pa vidu, un viss, ko es gribēju, domāju, satiku un vēl vēlētos darīt, tāds kā pēdējais pašbūšanas kāpinājums, bet nekas cits un ārējs, kāds viens cilvēks, viens "es", pavisam maziņš un nāves izģērbts, kas pašā pēdējā brīdī (kurš izstiepjas bezgalīgi garš) ilgās stiepjas pretim citiem un pasaulei, nevis iekapsulējas sevī. jā, otra cilvēka vienkāršība ir pārāk intīma un intensīva, tāpēc jau vajag visuma un pasaulvēsturiskā procesa abstrakcijas masku, lai katrai otra individuālajai pieredzei uzliktu virsū filtru.
(Reply) (Parent) (Link)