ā, es sapratu, tu domā dziļu pasaulē-būšanas, embedded pieredzi? jā, konceptuāli es to varu saprast, ja piedalies pasaules notikumā, radīšanā un translēšanā, ja esi kaut kur iekšā, dziļi pasaulē, tad eksistences pārrāvums varētu šķist diezgan neadekvāts.

es reiz redzēju sapni, kurā nomiru, t.i., padziļināti izjutu nomiršanu, atvadas no eksistences, turklāt divās sašķeltās laika perspektīvās, divos dažādos veidos, kuri izskaņā saplūda kopā. bija milzīga žēluma un izgāšanās sajūta, es vēl tik daudz ko gribēju darīt, tik daudz ko tomēr savā dzīvē biju paveicis, lai tas viss piepeši tik stulbi un nevajadzīgi banāli beigtos. es biju miris, gāju pie paziņām un tuviniekiem, un viņu sejās redzēju žēlumu par manu nāvi, es gribēju viņus uzrunāt, satikt, bet viņi, šķiet, mani nedzirdēja un tikai skumji skatījās, tāda kā nemitīga garām-aiziešana. tas bija neizsakāmi bēdīgi, nebeidzamas atvadas, nomiršana ir ļoti bezpalīdzīga sajūta, mani grauza apziņa, ka vairs nekad, visos turpmākajos bezgalīgajos pasaules laikos, es vairs nevarēšu viņus normāli, cilvēcīgi, pilnasinīgi satikt un iet tāpat pa zaļām alejām, kā kādreiz, apziņa, ka tas viss ir beidzies un noslēdzies, un nebūs vairs.

bet refleksijā, šodien atskatoties uz visu savu eksistenci, visu pieredžu, izjutumu, kvalitāšu totalitāti, atkal tāda "meh, so what" sajūta. ir grandiozākas, objektīvākas un svarīgākas lietas, norises par mani.

man liekas, Aurēlijs un Epiktēts arī teiktu, ka jābūt gatavam jebkurā brīdī nepiespiesti aiziet prom. bet es atzīstu, ka tā ir auksta pozīcija. jo mīlestība grib turēt pasauli, vēl turēt, vēl brītiņu paturēt, mīlestība zin, ka viss ir atkarīgs no viņas.