jā, tas, ka vispār viss turas kopā un jau nākamajā brīdī neizšķīst, tas ir kaut kas neiespējams.
latviski to izsaka kā pastāvēšanu, ka lietas stāv, pastāvēt par sevi un ka lietas stāv un izceļas un ir, vēl latvieši viens otram novēl: "nu, turies!", lai jo drīz neizšķīstu.
man gan, diemžēl, joprojām ir tā, ka nav šoka par savu neeksistēšanu. es kā intelektuālu ideju varu novērtēt dzīvības un visa pastāvošā jēgpilnumu un nepieciešamību, ka tas ir vajadzīgi un pamatoti, bet piekšstatot savu neeksistenci, es to neredzu kā paniku vai skandālu, jo ekssistence ir grūta. t.i., viss eksistē un ir labi, ka viss eksistē, bet es tikpat labi varētu neeksistēt, visa esošā pamatotība nezkāpēc neattiecas uz mani.