'normāli dzīvot' ir apaļš kvadrāts

es veel laikam ticu, ka var dziivot normaali. nu taa bez huinjaam. jo ja nedomaa ka kaut kas ir huinja, tad varbuut taa nav huinja. bet tas arii izsleedz domaashanu, ka kaut kas ir labi, jo tad preteejais sanaak ir kaut kaadaa meeraa huinja.

'ja nedomā, ka ir huiņa, tad nav huiņa' - i like that. tikai citreiz ir tā, ka kkas tev liek justies tik ļoti sūdīgi, ka grūti ir nedomāt, ka tā nav huiņa. mani vairāk mulsina pats vārds 'normāls'. kkas tipisks, parasts, 'pareizs', fiksēts, standarts.

nu es laikam ar 'normaali' apziimeeju labi, mieriigi, bezruupiigi, balanseeti.

es vienkaarshi vakar saklausiijos alanu vatsu, un man palika shkjeermi par visiem maniem spirituaalajiem puulinjiem

es arī reizēm tā jūtos. tad es atceros, ka bez saviem spirituālajiem pūliņiem es nebūtu nokļuvusi līdz atziņai/apziņai, ka var arī ne-domāt ne-ko par ne-ko. kādreiz.

Jā, mūsu uni meditācijas skolotājs teica, ka viņš nekad neatslābst, viņš visu mūžu trennē savu apziņu un tas tik un tā mēdz būt grūti. Manuprāt ideja, ka kādu brīdi pēkšņi viss būs bezrūpīgi, labi un mierīgi ir falša instagrammas ideja.

Bet īstenībā mēs jau dzīvojam normāli. Piemēram, ja kāds man pajautātu, kā iet, es visticamāk teiktu normāli. Jo ir huiņas un ir prieka brīži, kopskatā viss atceļās aptuveni.

bet lielaako laika dalju es nejuutos 'normaali' es juutos taa it kaa vienmeer kaut kaa (prieka vai huinjas vai garlaiciibas) buutu par daudz vai par maz

Es pārsvarā jūtos meh.

mosh jaaeed vairaak auglji

es arī, visticamāk, atbildētu ar 'normāli', bet tapēc, ka tā ir pieņemta, standarta atbilde, nevis tāpēc, ka šis vārds vislabāk atspoguļo manu iekšējo stāvokli. par to, ka huiņas un prieks kopā veido kkādu pelēku, viendabīgu masu, kuru sauc par 'normāli' - nezinu..

ja neskaita to "normāli", tad jā.
bet nu ir jau sava odziņa arī mīlestības viļņiem.

es domāju, ne tik ļoti mīlestības (tas būtu tas neko neparko nedomāt), cik drīzāk up & down viļņiem, kuri rodas, kaut ko domājot par kaut ko.

ir jau ir, visam ir odzinja, arii bezjeedziibai kas accordingly rodas sho analizeejot un par sho shkjendeejoties

manuprāt, dzīvot bez character development vispār nav pārāk normāli

bet kas ir 'character'? un vai taa attiistiibai domaashana ir nepiecieshama? vai vinjsh vispaar ir nepiecieshams un naak par labu?

character ir mainīgs dotais un bez tā tu vari būt tikai augs vai dārzenis, tātad iztikt nevari, pat dzīvniekiem ir character. domāšana, savukārt, ir nepieciešama, ja interesē developments kā tāds, nevis stagnācija vai kaut kāds daunšifts, piemēram. bet vispār tas bija tāds broad komentārs par tavas cibas nenormālo progresīvumu pēdējo 10 gadu laikā :D

well tad jau sanaak ka cilveekam character ir by default, un tas ir mainiigs by default. es teiksim domaaju ljoti daudz un shkjiet, ka mans character nav mainiijies ne uz kaadu labo developed pusi, un pieljauju ka nedomaashana buutu ljaavusi manam character elpot un attiistiities dabiskaak, accordingly nodroshinot normaalaaku dziivi. varbuut mana ciba nebuutu tik stagneejosha, ja es neparko nedomaatu, bet ljautos esiibas pluudumam

man patīk domāt, šķiet, visa pasaule steidzas, skrien un ir traka, viss notiek ātri, bet tad es apstādinu laiku (nu labi, palēninu, jo laiks arī ir foršs, laiks t e k, laiks i l g s t, es laiku, lēno laiku, vienmēr izjūtu kā ūdeni, kā primordial pasaules vielu vai mazgāšanos dušā), padomāju (parasti to vienu neizsmeļamo domu, kas man ir (doma=awe, vai doma=gratitude)), un pasaule kopā ar dzīvi domas izvērsumā sāk izskatīties normāli