man patīk domāt, šķiet, visa pasaule steidzas, skrien un ir traka, viss notiek ātri, bet tad es apstādinu laiku (nu labi, palēninu, jo laiks arī ir foršs, laiks t e k, laiks i l g s t, es laiku, lēno laiku, vienmēr izjūtu kā ūdeni, kā primordial pasaules vielu vai mazgāšanos dušā), padomāju (parasti to vienu neizsmeļamo domu, kas man ir (doma=awe, vai doma=gratitude)), un pasaule kopā ar dzīvi domas izvērsumā sāk izskatīties normāli