es veel laikam ticu, ka var dziivot normaali. nu taa bez huinjaam. jo ja nedomaa ka kaut kas ir huinja, tad varbuut taa nav huinja. bet tas arii izsleedz domaashanu, ka kaut kas ir labi, jo tad preteejais sanaak ir kaut kaadaa meeraa huinja.

'ja nedomā, ka ir huiņa, tad nav huiņa' - i like that. tikai citreiz ir tā, ka kkas tev liek justies tik ļoti sūdīgi, ka grūti ir nedomāt, ka tā nav huiņa. mani vairāk mulsina pats vārds 'normāls'. kkas tipisks, parasts, 'pareizs', fiksēts, standarts.

nu es laikam ar 'normaali' apziimeeju labi, mieriigi, bezruupiigi, balanseeti.

es vienkaarshi vakar saklausiijos alanu vatsu, un man palika shkjeermi par visiem maniem spirituaalajiem puulinjiem

es arī reizēm tā jūtos. tad es atceros, ka bez saviem spirituālajiem pūliņiem es nebūtu nokļuvusi līdz atziņai/apziņai, ka var arī ne-domāt ne-ko par ne-ko. kādreiz.

Jā, mūsu uni meditācijas skolotājs teica, ka viņš nekad neatslābst, viņš visu mūžu trennē savu apziņu un tas tik un tā mēdz būt grūti. Manuprāt ideja, ka kādu brīdi pēkšņi viss būs bezrūpīgi, labi un mierīgi ir falša instagrammas ideja.