Bet īstenībā mēs jau dzīvojam normāli. Piemēram, ja kāds man pajautātu, kā iet, es visticamāk teiktu normāli. Jo ir huiņas un ir prieka brīži, kopskatā viss atceļās aptuveni.
bet lielaako laika dalju es nejuutos 'normaali' es juutos taa it kaa vienmeer kaut kaa (prieka vai huinjas vai garlaiciibas) buutu par daudz vai par maz
es arī, visticamāk, atbildētu ar 'normāli', bet tapēc, ka tā ir pieņemta, standarta atbilde, nevis tāpēc, ka šis vārds vislabāk atspoguļo manu iekšējo stāvokli. par to, ka huiņas un prieks kopā veido kkādu pelēku, viendabīgu masu, kuru sauc par 'normāli' - nezinu..