jā, šis lieliski apkopo arī manu uzskatu.

kāpēc un kurš izdomāja, ka tev pieder tas zemes pleķis, kur tu esi piedzimis, un ka tur tev jābūt, un par to pleķi sava galva jānoliek, un visi citi, kas cenšās tur nākt, jānosit. tā taču ir kaut kāda pilnīgākā nejaušības teorija. tikpat labi tas varētu būt pilnīgi cits zemes pleķis.

Honestly, cilvēkiem pietrūkst empātijas. Mēs arī jebkurā brīdī varam kļūt par bēgļiem.

Turklāt cilvēki iedomājas, ka var tirgot zemi uz mēness! Kāds absurds.

amen, you said it, sister.

bet ko darīt, ja cilvēks tiešām grib būt mājās (ir tāda lieta, kā mājas), bet apstākļi spiež bēgt? tā ir bēgšana no mājām. ja nebūtu tik traki, viņš jau nebēgtu.

well, tad es domaaju, ka vinsh vairs nezina kas ir maajas, jo taadas maajas, kuraas vinjsh gribeetu palikt vairs neeksistee. eksistee atminja par maajaam. kaada ir maaju definiicija? vai to vietu, kur vinjam tagadnee jaadziivo var nodefineet kaa maajas, vai arii vairs tikai atminju par to vietu?

vai maajas ir kaut kas ilgstoshs un konkreets? es nedomaaju. es domaaju, ka vieniigaa piesaiste, kas cilveekam var buut ir dabai, dabai tajaa vietaa, kur esi uzaudzis, jo daba tevi ir fiziski uzproduceejusi, tu esi kaa dabas shuuna, kaa staadinjsh. that said, taa pati daba, radot naidiigus apstaakljus, cilveeku no konkreetas vietas var arii atgruust, cilveeks nevis beeg, bet daba vinju suuta projaam. un sheit, es domaaju, ka citiem cilveekiem nav tiesiibu pateikt, ka jebkursh dabas nostuuris pieder tikai vinjiem, un runaat dabas vaardaa, ka vinja citus te nevar sanjemt.

daba arī, taču attiecība ir reciprokāla, cilvēki iekopj laukus, taisa parkus, ceļ mājas, ciemu, pārsvarā šādi darinājumi ir kopdarbi. piemēram, lai nu būtu mākslasdarbi un tempļi, ņemsim to pašu augu, ko uz palodzes pašrocīgi, gadu pa gadam, esi audzējusi. tam nevar nepieķerties, kaut kāda saikne, intimitāte, pazīstamība veidojas, saaugšana kopā. tāpat ar mājām, ciemiem visu pārējo. māja ir tas patvērums, siltais pavards, kurā esi radis savu vietu uz iespaidīgās un mīklainās dabas fona. jā, ainava mūs veido un to arī atceramies, taču šajā ainavā ir patvērumi, pavardi, pie kuriem, arī atmiņās, tiecas sirdis. tāpēc, kad apstākļi spiež, ir jāmeklē cits patvērums, taču pamest veco, iekopto, saaugušo ir sāpīgi

nu jaa, bet tas nav neiespeejami, jo dabaa maajas var iekopt visur, visur ir potenciaalas maajas. cilveeks idealizee vienas maajas. man shkjiet, ka varbuut pat cilveeks sev ar variiteem iestaasta, ka vinjam var buut tikai vienas maajas, un ar shaadu iluuziju, idealizaaciju dziivo un neredz, ka daba un pasaule ir visur un pieder vinjam arii.

tas, ka cilveeki ir nodaliijushi dabu valstiis, nenoziimee, ka konkreetaam pasaules daljaam ir jaapaliek cilveekam sveshaam un nemiiljaam 'nemaajaam'

Piekrītu. Tie dalījumi absurdi.