daba arī, taču attiecība ir reciprokāla, cilvēki iekopj laukus, taisa parkus, ceļ mājas, ciemu, pārsvarā šādi darinājumi ir kopdarbi. piemēram, lai nu būtu mākslasdarbi un tempļi, ņemsim to pašu augu, ko uz palodzes pašrocīgi, gadu pa gadam, esi audzējusi. tam nevar nepieķerties, kaut kāda saikne, intimitāte, pazīstamība veidojas, saaugšana kopā. tāpat ar mājām, ciemiem visu pārējo. māja ir tas patvērums, siltais pavards, kurā esi radis savu vietu uz iespaidīgās un mīklainās dabas fona. jā, ainava mūs veido un to arī atceramies, taču šajā ainavā ir patvērumi, pavardi, pie kuriem, arī atmiņās, tiecas sirdis. tāpēc, kad apstākļi spiež, ir jāmeklē cits patvērums, taču pamest veco, iekopto, saaugušo ir sāpīgi

nu jaa, bet tas nav neiespeejami, jo dabaa maajas var iekopt visur, visur ir potenciaalas maajas. cilveeks idealizee vienas maajas. man shkjiet, ka varbuut pat cilveeks sev ar variiteem iestaasta, ka vinjam var buut tikai vienas maajas, un ar shaadu iluuziju, idealizaaciju dziivo un neredz, ka daba un pasaule ir visur un pieder vinjam arii.

tas, ka cilveeki ir nodaliijushi dabu valstiis, nenoziimee, ka konkreetaam pasaules daljaam ir jaapaliek cilveekam sveshaam un nemiiljaam 'nemaajaam'