nekad vairs nebūs otra Davinči. tas ir facticity (http://en.wikipedia.org/wiki/Facticity) , kas konkrēto mākslas darbu padara par Šo mākslas darbu, pat ja tas ir anonīma autora radīts. kas attiecas uz spekulantiem, es vienkārši esmu pret jebkādu mākslas tirgu. vienalga par cenu, mēs varētu uztaisīt identisku Siksta kapelas kopiju, bet tā tik un tā būs more inferior kā īstā Siksta kapela. es saprotu pretējo nostāju, kapitālismam ir drausmīgi neizdevīgi un nepieņemami, ja kaut ko padara par svētu un neaizskaramu, autentisku un unikālu - izņemot pašu kapitālu. savādāk kultūrindustrija, popindustrija, utt, vienkārši nevarētu pastāvēt. "viss ir aizstājams". cik gaužām vienkārši, cik gaužām nabadzīgs skatījums uz pasauli.

kapitālismam ir vienalga vai kaut kā ir daudz vai maz. ja maz, tad cena pieaug, jo to ir grūtāk iegūt. ja daudz, cena krīt, jo vairāk cilvēku to var atļauties. tavs uzbrukums kapitālismam te ir nevietā. lieliem mākslas investoriem ir ļoti izdevīgs stāsts par mākslas darba unikalitāti. nopērkot monē vai purvīti, viņi ir nopirkuši daļu no šīs unikalitātes, sprinkling the pixie dust. fe-ti-ši-zā-ci-ja. jā, funkcionāli raugoties, viss ir aizstājams, jo viss ir informācija. es saprotu stāstu par "sentimental value", bet tās ir individuālas sajūtas par individuāliem objektiem, nevis kaut kas universāls.

jā, Mona Līza būs dārga, jo viņas ir maz. pareizāk sakot, nav tādas otras, kas būtu tapusi tieši tādos apstākļos, laikmetā un kontekstā, tāpēc arī cena. protams, ja tev izdotos noklonēt Leonardo, radīt tieši tādus apstākļos, kādos mākslasdarbs radās, tad cena varbūt nedaudz izdotos nosist.

bet ir cita lieta. māksla ir mēģinājums attēlot dabu. dabas spogulis. kas notiek, kad spoguļattēls ieņem realitātes vietu?

māksla ir dārga, jo tu esi pieņēmis mītu, ka tikai oriģināls ir vērtīgs un var atklāt kaut ko būtisku par "apstākļiem, kādos mākslasdarbs radās, laikmetu un kontekstu". tās ir muļķības. tādas pašas funkcijas var pildīt augstvērtīga kopija. tu esi iekritis 'artificial scarcity' slazdā. patiesībā, internets un biti, kas ar gaismas palīdzību pārvietojas telpā, ir demokratizējis oriģināla un kopijas attiecības. tam nav nozīmes, ka lektors pa īstam atrodās Harvarda vai MIT universitātēs. tam nav nozīmes, vai tu lasi Britu enciklopēdijas oriģinālizdevumu, vai tiešsaistes versiju.

The reality we apprehend is not reality in itself. It is merely our experience. As Kant points out, comparing our experience of reality to reality itself is impossible. We have representations only, never the originals. Hence, be it original, verbatim, or a derivative copy, your point is moot.

Labi, darīsim šādi.

a) Daba rada embriju. Pats subjekts tajā nav līdzdalīgs.
b) Cilvēku apzināti vadīta tehnika un struktūras rada embriju.

Var teikt, ka daba ir radījusi embriju b, jo tas notiek caur cilvēku, ko radījusi daba. Man liekas, būtiskākā atšķirība ir tieši tajā, ka a variantā subjekts neapzināti rodas, nav kāds darītājs (abstraktā daba?) , bet otrajā variantā ir noteikti, konkrēti darītāji, kas to veic apzināti. Viens materiāls ir radies 'pats par sevi', otrajam cilvēks ir kustinātājs un virzītājs. Un šeit ir kaut kāda nepārvarāma robeža, kas, manuprāt, neatliekami rada atšķirības produktos.

Tev tā šķiet. Tāpat kā eksperimentā ar vīnu, tie izrādītos maldi - tu nevarētu atpazīt objektu "a", no objekta "b", as they hold no innate differences between them.

Kurš ir pareizākais variants? Vai tad, ja dzerot ar atvērtām acīm, viņi noteiktu atšķirību, vai tada, ja dzerot ar aizsietām viņi šo atšķirību nenoteiktu?
Eksperiments notiek, jo, lūk, "mūsu jutekļi mūs viļ", bet tādā gadījumā, kā mēs varam zināt, ka arī otrajā gadījumā jutekļi mūs neviļ? ar ko viena vilšanās ir pareizāka par otru?

fakts ir tāds (facticity!), ka ļoti bieži pat oriģināldarba autors nespēj noteikt, vai darbs ir kopija, vai oriģināls. ironiski, bieži viltotus mākslas darbus atklāj tikai pēc zinātniska eksperimenta, analizējot krāsas ķīmisko sastāvu utml. citiem vārdiem, šo darbu atšķirības nav pa spēkam noteikt ar neapbruņotu aci. mūsu mākslas darba patēriņš nekādā veidā neciešs no tā, ka darbs nav oriģinālkopija. piešķirtā vērtība ir mūsu ilūzijās par tā raritāti un īpašumu. tas ir kā šrodingera kaķis. tāpēc es to saucu par fetišismu.

lol, tikai pēc zinātniska eksperimenta mēs noskaidrojam, vai zibens ir x un y daļiņu izlāde mākoņos jeb Zeva pirksts.

furthermore - http://www.iep.utm.edu/ep-circ/

care to demonstrate which of my premises are based on "the source"?