kapitālismam ir vienalga vai kaut kā ir daudz vai maz. ja maz, tad cena pieaug, jo to ir grūtāk iegūt. ja daudz, cena krīt, jo vairāk cilvēku to var atļauties. tavs uzbrukums kapitālismam te ir nevietā. lieliem mākslas investoriem ir ļoti izdevīgs stāsts par mākslas darba unikalitāti. nopērkot monē vai purvīti, viņi ir nopirkuši daļu no šīs unikalitātes, sprinkling the pixie dust. fe-ti-ši-zā-ci-ja. jā, funkcionāli raugoties, viss ir aizstājams, jo viss ir informācija. es saprotu stāstu par "sentimental value", bet tās ir individuālas sajūtas par individuāliem objektiem, nevis kaut kas universāls.

jā, Mona Līza būs dārga, jo viņas ir maz. pareizāk sakot, nav tādas otras, kas būtu tapusi tieši tādos apstākļos, laikmetā un kontekstā, tāpēc arī cena. protams, ja tev izdotos noklonēt Leonardo, radīt tieši tādus apstākļos, kādos mākslasdarbs radās, tad cena varbūt nedaudz izdotos nosist.

bet ir cita lieta. māksla ir mēģinājums attēlot dabu. dabas spogulis. kas notiek, kad spoguļattēls ieņem realitātes vietu?

māksla ir dārga, jo tu esi pieņēmis mītu, ka tikai oriģināls ir vērtīgs un var atklāt kaut ko būtisku par "apstākļiem, kādos mākslasdarbs radās, laikmetu un kontekstu". tās ir muļķības. tādas pašas funkcijas var pildīt augstvērtīga kopija. tu esi iekritis 'artificial scarcity' slazdā. patiesībā, internets un biti, kas ar gaismas palīdzību pārvietojas telpā, ir demokratizējis oriģināla un kopijas attiecības. tam nav nozīmes, ka lektors pa īstam atrodās Harvarda vai MIT universitātēs. tam nav nozīmes, vai tu lasi Britu enciklopēdijas oriģinālizdevumu, vai tiešsaistes versiju.