tas jaa, bet tur jau taa lieta, ka es nemaz nevaru iedomaaties, ka tik ljoti vareetu pazaudeet jeb atdot savu individualitaati kaadam cilveekam, ka vinjam aizejot es buutu tik satriekta. varbuut pat ka es nemaz nemaaku miileet cilveekus.

es gan nedomāju, ka, lai būtu ļoti bēdīgs, obligāti ir jābūt pazaudējušam savu individualitāti, kāpēc Tev tā liekas?

taapeec, ka es attieciibas iedomaajos, kaa kaut kaadu vienojoshu entity, ko divi cilveeki dala, un tad ja vinji izshkjiras, tad taa entity nomirst, so dalja no cilveeka, dalja no vinja individualitaates izzuud, un tas ir emocionaali traumatiski.

hm, ļoti interesanti.

man laikam nekad nav patikušas tās "divas ābola pusītes" attiecību definīcijas, kur attiecības kaut kādā veidā ir essetial persōnības daļa.

domājot par Tavu entity metafōru, man drīzāk liktos, ka tas entity, kas veidojas, nav gluži tāda daļa no manis, kas kaut ko (izņemot sevi) varētu atņemt - tas ir drīzāk kā kopīgs džemperis, ko divi cilvēki katrs no sava gala ada un kas viņiem ir mugurā - tas ir ar katru saistīts in the sense that we're both wearing it, bet tad, kad to izārda, tas, ko cilvēki zaudē, ir džemperis (attiecības), nevis kaut kāds gabals no sevis (apart from the time and effort spent in making it). un džempera iziršana ir traumatiska, jo tu paliec plik(āk)s un tev varbūt salst, bet tas nav saistīts ar individualitātes zaudēšanu, jo visu laiku tomēr esi bijis viens un tas pats cilvēks (kurš, protams, džempera, bikšu vai pārtikas un citu lietu iespaidā var mainīties, bet var arī nemainīties), neatkarīgi no tā, vai ir džemperis/attiecības vai nav.

protams, cik cilvēku, tik viedokļu/veidu, kā būvēt/uztvert attiecības ^^
es vnk atsakos pieņemt, ka attiecības uzreiz nozīmētu, ka es esmu kaut kāds cits cilvēks vai man par tādu neizbēgami jākļūst tieši attiecību rezultātā.

bet man tieshi shkjiet, ka cilveeks ir vinja 'saishu ar pasauli' kopums, ka nav taada lieta kaa individuaals cilveeks. taadaa zinjaa, ka individualitaate nepastaav pati par sevi, bet tikai saiknes ar pasauli kontekstaa. dualitaate. un ja pazuud kaadas no manaam attieciibaam, pazuud dalja no manas individualitaates. cilveeks bez attieciibaam ir tikai taada potencialitaate kaut kur gaisaa, bet nekas iists.
bet varbuut taa nav, un ja taa neshkjiet, tad nevar arii paraudaat par saiknes izzushanu. bet es to iisti nevaru izlemt.

es piekrītu par to relational attieksmi, sure, mēs bez saskares ar apkārtējo pasauli neeksistējam, bet tajā interakcijā ir tieši visādas potencialitātes, kuras vai nu realizējas, vai nerealizējas, un man liekas, ka kaut kāds jau realizēto potencialitāšu kopums saglabājas tādā metafiziskā pikucī, ko varētu uzskatīt par savu "patību", un no tās jaunas nerealizētas potencialitātes vairs nevar atņemt - viņas var atņemt tikai sevi, tb, tās potencialitātes, kas viņām piemīt. es pieņemu, ka šis izklausās nesakarīgi. man vnk liekas, ka varbūt mums tā atšķirība ir laika un notikuma sakarības izpratnē. tb, vai tagadne ietekmē lietas arī retrospektīvi, vai tikai nākotni.

tb mūsu patība veidojas visu laiku, bet ne jau tukšā vietā, jo jau kopš brīža, kad piedzimstam, kaut kādas realizētas attiecības saglabājas atmiņās utt, kuras mums visu laiku paliek un mijiedarbojas ar jaunajām attiecībām ar visu ko. like, tas, ka cilvēks izšķiras ar kādu citu, atņem viņam konkrētas ar to cilvēku saistītas potencialitātes nākotnē, bet nekur jau nepazūd visas jau realizētās lietas, bijušās kopīgās brokastis un whatnot - un tās jau kaut kādā mērā ir daļa no manis, kamēr nākotnes vēl nenotikušās NAV, un ja mēs izšķiramies, nekad nekļūst: bet tas atņem tikai šo iespēju, nevis kaut kādu jau esošu manis daļu. ne?

nu taa ir, tas izklausaas ljoti sakariigi, bet ja taa padomaa, tad tas ir tikai taads skats no aarpuses. it kaa jau viss paliek un neviens neko nenoskalda kaa ar cirvi. bet ja padomaa, ka cilveeks ir taads metafizisks energjijas murskuliitis, un vinjsh to energjiju var lietot, lai radiitu sev dazhaadas attieciibu dimensijas, kuraas celjot un dziivoties, tad katras attieciibas ir taada dimensija. un attieciibu beigshanaas ir taa, ka taa dimensija nekur nepazuud, bet vinja tiek sleegta un vinjaa vairs nekad nevar iekaapt un dziivoties un materializeet dazhaadas lietas un jaunas potencialitaates. vinju var tikai atcereeties un izteeloties un par to skumt, un tik pat labi vinju var aizkraasot ar melnu kraasu un izlikties ka vinja neeksistee. un taadaa zinjaa ir taa 'atnjemtiibas' sajuuta. tava pasha maajaas tavs miiljaakais stuuriitis ir atnjemts un out of limits.
citi cilveeki vieglaak uzreiz kaa skudrinjas kjeras pie jaunaam potencialitaateem, bet citi visu laiku iet skatiities un raudaat pie taa stuuriisha.
es laikam te meegjinu pateikt, ka es nekad neiekaartojos uz palikshanu un izvairos no 'miiljaakajiem stuuriishiem' dziivee un personiibas buuveeshanaa, un skatos shaubiigi un ar skaudiigu neizpratni uz cilveekiem kas taa dara.

redzi, atkal uzsvars un bažas par "savas individualitātes zaudēšanu" ; nu kas tas ir, zaudē tu abos gadījumos, tikai viens no tiem zaudējumiem ir nepieciešams - zaudējot visu, tu iegūtu visu. "es" ir jānoloba, un tikai tad tas pa īstam plaukst.

es ljoti juusmiigi un pavisam dedziigi tev piekriitu. bet tas man dziivee shkjiet vistraumeejoshaakais un negodiigaakais, ko es varbuut kaa pareizu pienjemshu tikai kaut kad vecumaa. to, ka cilveekam izveidojas ego, un ka tas nav atkariigs no vinja, bet, kas ir atkariigs no vinja izveeleem, ir sho 'ego' meerkjtieciigi dekonstrueet un niicinaat aaraa, vai atdot bez nosaciijumiem visai pasaulei. es to nespeeju pienjemt un es to nesaprotu.