es piekrītu par to relational attieksmi, sure, mēs bez saskares ar apkārtējo pasauli neeksistējam, bet tajā interakcijā ir tieši visādas potencialitātes, kuras vai nu realizējas, vai nerealizējas, un man liekas, ka kaut kāds jau realizēto potencialitāšu kopums saglabājas tādā metafiziskā pikucī, ko varētu uzskatīt par savu "patību", un no tās jaunas nerealizētas potencialitātes vairs nevar atņemt - viņas var atņemt tikai sevi, tb, tās potencialitātes, kas viņām piemīt. es pieņemu, ka šis izklausās nesakarīgi. man vnk liekas, ka varbūt mums tā atšķirība ir laika un notikuma sakarības izpratnē. tb, vai tagadne ietekmē lietas arī retrospektīvi, vai tikai nākotni.