viole[n]t ([info]merlot) rakstīja,
@ 2009-10-26 16:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Man kumoss strēgst rīklē, ja lielākā vai mazākā nelaimē ir manai ģimenei tieši vai pastarpināti piederošie dzīves pabērni. Mammas māsas ģimene, tēva brālis vai tēva dēli no pirmās laulības. Viņi visi lielā mērā ir gājuši sevis izvēlēto ceļu. Viņi visi ir sāpinājuši manus vecākus. Un par to es esmu bijusi uz viņiem dusmīga un it kā neieinteresēta viņu liktenī.
Bet pirms pāris mēnešiem, uzzinot, ka manas tantes vīrs būdams haltūrā ārzemēs salauzis roku, zaudējis darbu un ģimenes vienīgo ienākumu avotu, kauls nepareizi saaudzis, jo nav gājis pie ārsta, jo nav bijis, ar ko maksāt, jo jābaro vēl 3 mutes, es cīnījos ar impulsu piespiest šo tāpat kā jebkuru citu lepno vīrieti aiziet pie ķirurga, salauzt un saaudzēt pa jaunam roku, lai varētu taču vismaz uz kaut ko cerēt nākotnē pašam un ģimenei. Un es par to būtu maksājusi. Bet viņš nebūtu pieņēmis manus noteikumus, viņš būtu iztērējis to kam citam.
Tēva brālis ir slims un vientuļš alkoholiķis, kas sanaidojies ar manu tēvu un arī savu dēlu, ar visiem būtībā, un attopoties ar nieru vai aknu problēmām slimnīcā teju uz operācijas galda, vai citās ķibelēs, zvana manam tētim un saka: bračiņ, palīdzi. Bet vakar viņš zvanīja, lai apsveiktu mani dzd, pret mani viņš nekad nav bijis nejauks, un kad mani vecāki, kā pierasts, novaikstījās, es metos viņu aizstāvēt, sakot, ka, jā, viņš ir vientuļš, sarūgtināts un varbūt dumjš, un nav svarīgi, kas pie vainas, bet viņš par mums atceras arī šādos brīžos, neko neprasot pretī, un par to ir jābūt pateicīgiem. Un būt laipniem pret šo vīru, vismaz uzklausot viņu, mums gabals nenokritīs.
Un vakar es no mammas uzzināju, ka mana tēva vecāko dēlu epileptiķi (jaunākais arī ir invalīds, jo viņam 12 gados lādiņš sprāgstot norāva abas kājas), kurš viens pats dzīvo kaut kur mežā, būdā bez siltuma un elektrības, viņa māte ar savu vīru pāris dienas pēc invaliditātes pensijas saņemšanas ir atradusi turpat izdemolētā būdā aplaupītu un līdz bezsamaņai piekautu, divās vietās lauztu žokli un aci, kas paldiesdievam tomēr pēc ārstu izmeklējuma izrādījās, ka nebija izsista. Tas noteikti nav viss. Tas ir viss, ko es zinu. Un to, ka nācis pie samaņas, viņš, zinot, ka nav ar ko samaksāt, no slimnīcas izbēdzis. Mani smacēja šausmas, dusmas, vājprātīgs žēlums, riebums pret savu relatīvi pārtikušo dzīvi un bezspēcību glābt visus no sāpēm un bēdām. Es neatceros, bet man šķiet, es viņu personiski nekad neesmu satikusi. Bet tam nav nozīmes. Viņš ir mana tēva miesa un asinis, un mans tēvs viņu mīl un pārdzīvo kā tēvs mīl un pārdzīvo par savu dēlu, lai cik atsvešināti viņi ir dzīvojuši. Es nevarēju aizbraukt to tā atstājusi. Es novedu tēvu, lepnu, stūrgalvīgu, valdonīgu un noslēgtu vīru, līdz asarām un trīcošām rokām, kad pateicu, ka zinu, kas viņa dēls ir nelaimē un ka es vēlos, lai viņš dara visu iespējamo un nekavējoties, lai viņam palīdzētu atveseļoties un atkal nostāties uz kājām. Es nespēju mainīt to, kā viņš dzīvo, bet pamest cilvēkus nelaimē nedrīkst. Un visa mūsu manta nav neko vērta, ja mēs nepalīdzam tiem, ko mīlam. Ir jāizmanto mums dotā spēja, ir jādara labi darbi. Un galu galā, tas ir labi dvēselei. Mans nabaga tētis. Viņš vienmēr ir turējis abas ģimenes šķirti, nekad nav uzspiedis nekāda veida biedrošanos, jo cienījis manas mammas un manas tiesības uz savu ģimeni. Nē, nekāda naida, es vēl maza būdama pat esmu bijusi ciemos un iepazinusies ar mana tēva mazdēlu, mana mamma pazīst pirmo sievu ar ģimeni, bet attiecības nevar saukt par tuvām. Viņš nekad nav mani ievilcis savu dēlu nepatikšanās, ne slimībās, ne alkoholismā, dīkdienībā, noziedzīgās darbībās pret mantu un dzīvību, attiecībās ar varas iestādēm un cietumiem, sievietēm un savējiem vai svešiem bērniem. Viņš ir centies to visu risināt pats, lai kaut nedaudz slāpētu savu vainas apziņu par to, ka aizgājis no tās ģimenes, kaut arī tas viss noticis jau pēc tam un viņa pirmā sieva apprecējusi kādu no kopīgiem paziņām, viņš jūt savu atbildības daļu. Kad es runāju vakar, viņš slēpa seju un skūpstīja man roku un teica paldies, ka es to pieņemu. Viņš neuzdrošinoties prasīt no manis vēl vairāk līdzekļus kā es dodu šobrīd, vēl vairāk kā esmu tikko iedevusi lietai, par kuras nepieciešamību viņš nebija līdz galam pats drošs, vēl vairāk kā būs nepieciešams viņam pašam par uzturēšanos slimnīcā tuvāko divu nedēļu laikā. Es neesmu bagāta, es esmu mērķtiecīga, racionāla un kopumā taupīga. Un tādēļ mani vecāki spēj arī šajos laikos dzīvot relatīvi pārticīgi, kas būtu daudz grūtāk ar pensiju un skolotāja algu. Ir grūti dzīvot ar apziņu, ka tev jābūt kādam pateicīgam par jumtu virs galvas, pat ja maizei vēl pašam pietiek; es saprotu, esmu bijusi lūdzēja. Viņi man tikai vēlāk mēdz nolaistām acīm pateikt, ka no tās naudas,ko pārskaitu viņiem vēl arī dzīvošanai, dažus simtus dažādos laikos devuši katram no minētiem paplašinātās ģimenes locekļiem. Tādēļ, ka līdzjūtība un sirdsapziņa nav ļāvusi atteikt. Un nav teikuši ne tādēļ, ka es kontrolēju vai man varētu būt žēl, tādēļ, ka viņi domā, ka tas nav taisnīgi pret mani. Bet man nav žēl, es tikai ceru, ka mums pietiks. Un vajag šādus brīžus, lai ieskatītos savu mīļoto sirdīs un ieraudzītu viņu sāpi un nastu. Lai pateiktos imaginārajam dievam par to, ka esmu savaldījusi savu muti, lai arī vēl pirms dienas man bija gribējies veikt pārrunas ar savu tēvu par cieņu un mīlestību un laipnību un pateicību pret tuvākajiem, jo mani sarūgtina un bieži sadusmo viņa izturēšanās pret mammu, jo es principā neatzīstu pienākuma koncepciju savstarpējās attiecībās. Bet es mēdzu būt ļoti netaisna. Būt netaisnam, pirmkārt, nozīmē aizmirst to, ka katrs mēs esam dzīva būtne, ka katram ir dvēsele, un neviens mūs nevar nosodīt vairāk kā mēs sodām sevi paši. Tas, dabiski, neattaisno visu, un arī šai sarunai būs savs laiks. Bet raupjiem cilvēkiem jāatgādina, ka tu redzi viņos mīlestību un cik svarīgi, ka viņi neaizmirst to izrādīt, jo tas maina visu tavā pasaulē.
Šorīt atvadoties noglāstīju viņam galvu un vaigu un piekodināju, ka viņa pienākums ir pašam parūpēties par sevi, veselības ziņā, lai varētu parūpēties par citiem un par mammu. Arī viņai sāp gan sirds, gan kājas, bet viņa to klusējot nes. Un vēl visu to nastu, ko tēvs viņai uzliek. Mamma saka, ka viņa negaida, ka tēvs mainīsies, vecums, raizes un slimības padara žultainus tik daudzus, un viņai taisnība, viņa ir mans pacietības mērs, viņa prot daudz ko laist gar ausīm, iebilst, ja galīgi vairs nevar paciest, bet paturēt acīs svarīgāko. Es tik labi redzu sevī tēva raksturu, bet man ir mammas sirds.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]romija
2009-10-26 19:10 (saite)
merlot, vai drīkstu ielikt savā d/g linku uz šo Tavu ierakstu?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]merlot
2009-10-26 19:29 (saite)
jā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]romija
2009-10-26 19:47 (saite)
Paldies.

Es neatrodu vārdus..
Paldies par ierakstu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]az
2009-10-26 19:10 (saite)
i cant take my eyes off your words.
kaut mums visiem pietiktu.

(Atbildēt uz šo)


[info]skuka
2009-10-26 19:16 (saite)
Ai.

(Atbildēt uz šo)


[info]annuska
2009-10-26 20:10 (saite)
Paldies Tev par šo ierakstu.

(Atbildēt uz šo)


[info]shi
2009-10-26 20:31 (saite)
paldies

(Atbildēt uz šo)


[info]matilde
2009-10-26 20:41 (saite)
tu esi patiešām stipra.un tavs ieraksts ir vērtīgākais ko šodien ir nācies dzirdēt

(Atbildēt uz šo)


[info]zuzanna
2009-10-26 20:47 (saite)
paldies par šo atklāto ierakstu

(Atbildēt uz šo)


[info]avral
2009-10-26 21:08 (saite)
labais

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?