Man nepatīk cibiņu arvien pieaugošā savstarpējā pazīšanās reālajā dzīvē, bet specifiski tāda, kas izpaužas kā citu cibas lietotāju pieminēšana savā dienasgrāmatā ar zemtekstu "esam pazīstami" vai "tusējam kopā". Ļoti simpatizēju tiem, kas spēj no tā izvairīties. Ja gribas, var atsaukties uz Anitu, Klēru, Kārli vai Antonu, citādi rodas šaurības iespaids. Varbūt tāpēc, ka es pati neilgojos reālajā dzīvē identificēties ar vai attaisnot savu neattīstīto virtuālo es. Varbūt tāpēc, ka man patīk apziņa, ka neviens nevienu nepazīst. Bet varbūt skauž (pieļāvums, taisnības un līdzsvara labad). Varbūt šī ir lielākā tuvība, uz kādu esmu spējīga es.