---
Šorīt kolektīvā pārspriedām, ka ir nepieļaujami, ka latviešu kinematogrāfs dzīvo tikai simts gadu vecos sižetos, un ka vajag sekot Holivudas tendencēm, kur Finčers par Zakerbergu uztaisīja filmu jau pāris gadus pēc tam, kad norisinājās īstie notikumi. Pēc tam, kad bijām apcilājuši piedāvājumu Rupenheitam vai Kairišam ieteikt uzņemt trilleri par jauna cilvēka lidojumu līdz premjera amata kandidātam un tam sekojošu kritienu no Olimpa mēslainē "Gobzema 10 dienas", tad iedomājāmies, ka tomēr jāņem verā poētiskās dokumentālisma tradīcijas un mēs labprāt redzētu Selecki uztaisām "Šķērsielas" stilistikā doķeni "Mantinieču kari", kur līdzīgi kā Margevičs aizkadrā stāsta aizraujoši par Šķērsielas iedzīvotājiem, kā sākas akmeņkaļa diena un ka pie mājas piebraucis autokrāns, tā varētu tieši tādā pašā latviešu skatītājam iemīļotā balsī stāstīt "Šeit dzīvo Irina. Kas tad tas? Kas traucē šārīta mieru – lepnā auto piebrauc Pāvels, un dodas iekšā mājā, kur viņi apspriedīs, kā no valdes izstumt Niku". Nākamais kadrs: "Šajā klusajā ieliņā savas dienas vada Nika. Padzērusi rīta tēju viņa zvana Ralfam, jo jāsaskaņo preses paziņojums par to, cik liela maita ir Irina". Nu un tad soli pa solim kāpinājums, atskats pagātnē, fotogrāfijas, kur viņas maziņas spēlējas kopā vienā vannā. Atkāpe par kopējo ienaidnieci Elīnu, utt.