---
(pirmā reize, kad replikai Cibā par izrādi neizvēlos "mākslas" jūzerpikčas, bet "politisko")

"Kārkli" JRT.

WTF? Kas tas bija? Pirmā reize mūžā, kad es izrādei neveltīju pat pieklājības pēc vienu divus plaukstu sasitienus brīdī, kad aktieri nāca paklanīties. Man bija neaprakstāma neveikluma sajūta, un šausmīgs kauns par man tik mīļo JRT, kas iepīts iekš kaut kā tāda. Kāds te pirms mēneša, kad izrāde tikko bija pirmoreiz parādīta, apspēlēja "Žurkas Kornēlijas" jēdzienu. Nu, nē! "Kornēlija" ir kaut kas pilnīgi cits. "Kārkliem" daudz piemērotāks būtu salīdzinājums ar komjauniešu aģitbrigādi, kura 1962. gadā ieradusies kolhozā "Sarkanais Altajs", lai parādītu, cik slikts ir kapitālisms.

Kas interesanti – simboliskā kārtā tieši pēc izrādes mājās atvēru "Rīgas laiku" un izlasīju Ivara Ijaba rakstu "Atpakaļ pie tautas", kurā (vienkāršoti rezumējot) tiek aprādīts, ka pēdējā laika intelektuāļu emocionālas un vulgāras "visirslikti.lv" veida publikācijas (konkrēti tika piesaukta Gundega Repše un Otto Ozols) ir ne mazāk satraucošs signāls par populisma un degradētu politisko komunikācijas līmeni kā to pašu politiķu sastrādātais, kuri tiek kritizēti.

Ilgi nevarēju aizmigt un domāju – bet no otras puses, kas mēs ar Ijabu tādi esam, lai, iestiguši kaut kādos 50 gadu vecos hābermāsiskos priekštatos par diskursa ētiku, racionalitātes un ad rem argumentācijas neizskaramo svētumu, domātu, ka šīs jaunās komunikācijas izpausmes – "Kārkli", Spriņģes dzejas slemi u.tml. – ir kaut kas skaužams un kritizējams? Var jau būt, ka tieši kliedzošs sarkasms un bērnišķīgs patoss, spilgti kauninot gļēvos, pērkamos un melīgos, ir tas, kas "izglābs valsti" un šādam diskursam jāpamet "dienvidparkus" un "cehus" un jākāpj uz JRT skatuves. Var jau būt. Tomēr vismaz pagaidām jūtos šķērmi pēc tā, ko redzēju.