meness_berns (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} meness_berns) rakstīja,@ 2016-10-04 16:11:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
---
Divi klasiskās mūzikas notikumi.
Piektdien "Dzintaru koncertzālē" bijām uz franču stīgu kvartetu, kas spēlēja divus Bēthovenus un vienu Debisī. Kundze ar savu konservatorijas izglītību par Bēthoveniem šausmīgi spļaudījās, sakot, ka džeki maukuši popmūziku, izmozējot komponistu, kamēr gaumīgiem un kulturāliem interpretiem pienākas izpildīt tā laikmeta mūziku sausi, kā uzrakstīts. Teorētiski piekrītu, bet praktiski, nemuzikāls būdams, vismaz vienā no tiem opusiem nemaz šo nejutu, tieši otrādi – šķita, ka džeki nočīgā ļoti klasiski rezervēti. Debisī gan mums abiem ļoti gāja pie sirds. Bet ne par to stāsts. Jokainā kārtā aptuveni puse no publikas (kas ir ofigenno daudz!) bija tādi, kas ikdienā uz klasiskās mūzikas koncertiem vai nu neiet vai neko pirms tam nav zinājuši par to, kā pieņemts uzvesties. Tādējādi trīs četrdaļīgi opusi nozīmē deviņas šausmu epizodes, kad publika jestri plīkšķināja roķeles pēc 1., 2. un 3. daļas. Ai, nē – divreiz bija klusums, jo mūziķi palika kaut kā tādās pozās, ka katrs lohs varēja saprast, ka tagad šī pauze nenozīmē pauzi, kurā jāaplaudē. Sen jau vairs neuztraucos par to, ko padomās ārzemju viesi par mūsu lauķu publiku, bet tiešām no sirds besos, ka mums – klausītājiem, kam ir svarīgi tas klusums starp daļām, jo tā ir skaņdarba sastāvdaļa, – jācieš no lohu plaukšķināšanas.
Savukārt vakar biju (ne pēc savas izvēles, bet biznesa brauciena kultūras sadaļas ietvaros) uz "Rigoletto" Prāgas operā. Sākumā likās nenormāli provinciāli un bļaustīgi, ko īpaši bēdīgu (it sevišķi pēc nesen redzētā super-skaistā Margo iestudējuma LNO) padarīja reālistiskā scenogrāfija un kostīmi. Bet, kad programmiņā izlasīju, ka iestudējums ir repertuārā kopš 1988. gada (!!!), saprotams, ka to reālismu mierīgi var piedot, un pat pabaudīt vienu "īstu klasiski iestudētu operu". Rigoleto bija tāds Martins Barta, kas ar katru brīdi kļuva arvien spēcīgāks un varenāks, un beigās biju ļoti apmierināts ar baudījumu. Likās stipri labāks par latviešu dziedātājiem tomēr. Bet tas varbūt tāpēc, ka man vispār baritoni šķiet dievišķi, un man parasti viss patīk, ko tie dara. Hercogu spēlēja pašvaks slovāku tenors, savukārt Gildas atveidotājai bija laba balss, bet viņa tik spalgi visu darīja un iznesās pati dikti priecīga par sevi, ka nespēju labvēlīgi viņu beigās godināt.
Divi klasiskās mūzikas notikumi.
Piektdien "Dzintaru koncertzālē" bijām uz franču stīgu kvartetu, kas spēlēja divus Bēthovenus un vienu Debisī. Kundze ar savu konservatorijas izglītību par Bēthoveniem šausmīgi spļaudījās, sakot, ka džeki maukuši popmūziku, izmozējot komponistu, kamēr gaumīgiem un kulturāliem interpretiem pienākas izpildīt tā laikmeta mūziku sausi, kā uzrakstīts. Teorētiski piekrītu, bet praktiski, nemuzikāls būdams, vismaz vienā no tiem opusiem nemaz šo nejutu, tieši otrādi – šķita, ka džeki nočīgā ļoti klasiski rezervēti. Debisī gan mums abiem ļoti gāja pie sirds. Bet ne par to stāsts. Jokainā kārtā aptuveni puse no publikas (kas ir ofigenno daudz!) bija tādi, kas ikdienā uz klasiskās mūzikas koncertiem vai nu neiet vai neko pirms tam nav zinājuši par to, kā pieņemts uzvesties. Tādējādi trīs četrdaļīgi opusi nozīmē deviņas šausmu epizodes, kad publika jestri plīkšķināja roķeles pēc 1., 2. un 3. daļas. Ai, nē – divreiz bija klusums, jo mūziķi palika kaut kā tādās pozās, ka katrs lohs varēja saprast, ka tagad šī pauze nenozīmē pauzi, kurā jāaplaudē. Sen jau vairs neuztraucos par to, ko padomās ārzemju viesi par mūsu lauķu publiku, bet tiešām no sirds besos, ka mums – klausītājiem, kam ir svarīgi tas klusums starp daļām, jo tā ir skaņdarba sastāvdaļa, – jācieš no lohu plaukšķināšanas.
Savukārt vakar biju (ne pēc savas izvēles, bet biznesa brauciena kultūras sadaļas ietvaros) uz "Rigoletto" Prāgas operā. Sākumā likās nenormāli provinciāli un bļaustīgi, ko īpaši bēdīgu (it sevišķi pēc nesen redzētā super-skaistā Margo iestudējuma LNO) padarīja reālistiskā scenogrāfija un kostīmi. Bet, kad programmiņā izlasīju, ka iestudējums ir repertuārā kopš 1988. gada (!!!), saprotams, ka to reālismu mierīgi var piedot, un pat pabaudīt vienu "īstu klasiski iestudētu operu". Rigoleto bija tāds Martins Barta, kas ar katru brīdi kļuva arvien spēcīgāks un varenāks, un beigās biju ļoti apmierināts ar baudījumu. Likās stipri labāks par latviešu dziedātājiem tomēr. Bet tas varbūt tāpēc, ka man vispār baritoni šķiet dievišķi, un man parasti viss patīk, ko tie dara. Hercogu spēlēja pašvaks slovāku tenors, savukārt Gildas atveidotājai bija laba balss, bet viņa tik spalgi visu darīja un iznesās pati dikti priecīga par sevi, ka nespēju labvēlīgi viņu beigās godināt.
