---
Bijām pēdējā dienā uz izslavēto Poli. Pēc tam ilgi pārrunājām, un nonācām pie secinājuma, ka laikam nekādu nostāju vairs nav iespējams ieņemt.

Tobiš, ja mākslinieks pats labi apzinās savu pašironiju, mālējot tās šausmas ar Kokiniem, Sprūdiem un Gerkeniem, tad viņam tas ir piedodams, un viss, ja? Tad ar to viņš nekādi vairs nav uzskatāms par sašmucējušos?

Un arī cilvēki ar gaumi, kā, piemēram, Čiris, kura tiešām visai augstvērtīgais deviņdesmito gadu vidū tapušais portrets bija aizkarināts viens pats pavisam tālajā stūrī prom no pārējām šausmām, – viņš tā kā nejūtas slikti, pasūtot to tieši Polim, kurš pirms tam jau paspējis samālēt Gerkenu ģimeni uz plastmasas dīvāniem un akropoles drupu fototapetēm?

Varbūt kāds var paskaidrot, kā tas viss notiek? Ko domā tādi cilvēki, kad viņi pie Ventas "Krišjāņos" narkojas ar visaugstākā līmeņa koksu, pišās ar krutākajām palaistuvēm un dzer vislabāko skoču, bet nez kāpēc brīdi, kad viņi vēlas tikt uzgleznoti, šīs hedoniski estētiskās pretenzijas pret augstu kvalitāti viņus pamet?

Vai arī, kā reiz man teica Pēteris Zirnis, komentējot Simsones un Ģīļa tiesāšanos par nepareizu plastisko operāciju, – bagāto cilvēku galvās darās kaut kas, ko mēs nekad nemācēsim saprast.