---
"Mūžīgais komentārs" Nr. 4" Nacionālajā teātrī.

Sākumā galīgi nepatika. Nu tā, ka likās – kāpēc vispār jātērē savs un skatītāju laiks, lai mūsdienās kaut ko tādu uzvestu. Bet uz beigām likās, ka tīri tā nekas. Patika, ka DK, gatavojot savu pirmo izrādi, šķiet, nolēmusi nehaltūrēt un nebūt pavirša itin nekamī – telpu aktieri apdzīvo 100%, rekvizīti ir ļoti daudzveidīgi un ņemšanās ap tiem gandrīz visos gadījumos ir jēdzīgi atbilstoša saturam no simbolu viedokļa, Liuziniks ir lieliski baudāms no aktierspēles viedokļa (ko nevar teikt par pārējiem).

Beigu beigās, kā jau teicu, liekas, ka – jā, ja es būtu daudz dzīves vētrām gan veču dēļ, gan savu dēmoniņu dēļ izgājusi 40-gadīga dāma, es arī režisētu izrādi par šo – proti, par džekiem, kas attaisno savu pavesto meiteņu reģistru ar to, ka tak viss bijis pa īstam; par beibēm, kas vaino vīriešus visā, lai gan pašas grib pūt un palaid; par tiem trešajiem, kurus līmē par plāksteriem, lai gan joprojām prātā ir sapisušies ar iepriekšējām attiecībām. Taču... Pričom tur Kirkegors? Noteikti pasaulē ir desmitiem lugu, kuras uzrakstījuši cilvēki, kas māk šajā žanrā precīzi un spēcīgi parādīt visas šīs risināmās tēmas – tos sauc par dramaturgiem. Savukārt tajā, kas tur iestudēts, kaut kā tas stāsts bija galīgi ne tāds, kurā var līdzpārdzīvot, un galīgi ne tāds, ar kura palīdzību trāpīgi var izstāstīt to, ko DK tur ir diezgan acīmredzami izstāstījusi.