meness_berns (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} meness_berns) rakstīja,@ 2014-05-19 09:25:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
---
. Sestdienas rīts. Bēres Sauriešos. Jau otrās bēres mēneša laikā. Pirmās bija luterāņu ar doģiku mācītāju, kas 6/7-daļas no runājamā veltīja dusmīgai prātuļošanai, ka tie, kas tic evolūcijas teorijai, ir stulbeņi. Šīs bija katoļu, ar poļu tautības priesteri, kurš perfekti runāja latviski (kas jau vien ir simpātiski), un tā kā liturģija viņam noteica daudz, amizanti lokot balsi, dziedoši lūgties, tad runai bija īss laiks, un tā bija sakarīga, mīļa un jauka. Karoče, katoļi - luterāņi 1:0 manā bēru topā.
. Sestdienas pēcpusdiena. Meita pēdējā pirmssacensību treniņā bija nopeldējusi 0:56, un uzlika sev mērķi nopeldēt 0:54. Ielecot baseinā, viņai nokrita brilles, kas atņēma vienu vēzienu, bet viņa saņēmās, nomauca līdz galam, nopeldēja 0:55, un ieņēma trešo vietu savā vecuma grupā. Nenormāli ar viņu lepojos. Pidarasi organizatori sajauca kaut ko ar apbalvošanu, izsauca viņu pie pjedestāla, bet pēc tam viņas disciplīnā aizmirsa visus apbalvot. Aiz dusmām aizbraucām mājās. Nekas, medāli trenere iedos šodien.
. Svētdienas pusdienlaiks. Nebiju skrējis 25 gadus kopš Tautasdziesmas maratona Biķerniekos, kad, mazs puisītis būdams, nomaucu četrus apļus, kas ir 20 km. Šopavasar četras reizes paskrēju, no kurām vienu 10 km, lai saprastu, vai mans alkoholizētais un nonarkotais vecais ķermēns to māk. Noskrēju 1:12, kas ir ļoti lēni, bet sapratu, ka varu. Tad nu bija mērķis Sārtvaidžu praidā vismaz 1:10 atskriet, lai kaut kāds progress iezīmētos. Nākot uz krastmalu, satikām vienu pēc otra pusmaratonā finišējošos paziņas, kuri visi skuma par, Observera vārdiem runājot, saviem sīznvorstiem, skaidrojot visu ar sutīgiem laikapstākļiem un lielām traucējošām masām. Nodomāju - pie pakaļas to 1:10, ka tik neieskriet Ušakovā un nonākt līdz galam... A viss beidzās ar 1:03! Nu ko, āķis lūpā, augustā Kuldīgā būs jāieskrien stundā. :) Vēlāk, protams, satiku Dagili, kuram 0:43, karoče, gan frekvenci atņēmis, gan fizkultūru māk, bļā. Bet, ja tā padomā, nekas nespēj sabojāt omu, jo svarīgākais tomēr, ka es vispār saņēmos.
. Svētdienas vakarpuse. Ceriņdārzā Dobelē saošņājāmies smaržas un saēdāmies laimītes tuvākiem tūkstoš gadiem.
. Sestdienas rīts. Bēres Sauriešos. Jau otrās bēres mēneša laikā. Pirmās bija luterāņu ar doģiku mācītāju, kas 6/7-daļas no runājamā veltīja dusmīgai prātuļošanai, ka tie, kas tic evolūcijas teorijai, ir stulbeņi. Šīs bija katoļu, ar poļu tautības priesteri, kurš perfekti runāja latviski (kas jau vien ir simpātiski), un tā kā liturģija viņam noteica daudz, amizanti lokot balsi, dziedoši lūgties, tad runai bija īss laiks, un tā bija sakarīga, mīļa un jauka. Karoče, katoļi - luterāņi 1:0 manā bēru topā.
. Sestdienas pēcpusdiena. Meita pēdējā pirmssacensību treniņā bija nopeldējusi 0:56, un uzlika sev mērķi nopeldēt 0:54. Ielecot baseinā, viņai nokrita brilles, kas atņēma vienu vēzienu, bet viņa saņēmās, nomauca līdz galam, nopeldēja 0:55, un ieņēma trešo vietu savā vecuma grupā. Nenormāli ar viņu lepojos. Pidarasi organizatori sajauca kaut ko ar apbalvošanu, izsauca viņu pie pjedestāla, bet pēc tam viņas disciplīnā aizmirsa visus apbalvot. Aiz dusmām aizbraucām mājās. Nekas, medāli trenere iedos šodien.
. Svētdienas pusdienlaiks. Nebiju skrējis 25 gadus kopš Tautasdziesmas maratona Biķerniekos, kad, mazs puisītis būdams, nomaucu četrus apļus, kas ir 20 km. Šopavasar četras reizes paskrēju, no kurām vienu 10 km, lai saprastu, vai mans alkoholizētais un nonarkotais vecais ķermēns to māk. Noskrēju 1:12, kas ir ļoti lēni, bet sapratu, ka varu. Tad nu bija mērķis Sārtvaidžu praidā vismaz 1:10 atskriet, lai kaut kāds progress iezīmētos. Nākot uz krastmalu, satikām vienu pēc otra pusmaratonā finišējošos paziņas, kuri visi skuma par, Observera vārdiem runājot, saviem sīznvorstiem, skaidrojot visu ar sutīgiem laikapstākļiem un lielām traucējošām masām. Nodomāju - pie pakaļas to 1:10, ka tik neieskriet Ušakovā un nonākt līdz galam... A viss beidzās ar 1:03! Nu ko, āķis lūpā, augustā Kuldīgā būs jāieskrien stundā. :) Vēlāk, protams, satiku Dagili, kuram 0:43, karoče, gan frekvenci atņēmis, gan fizkultūru māk, bļā. Bet, ja tā padomā, nekas nespēj sabojāt omu, jo svarīgākais tomēr, ka es vispār saņēmos.
. Svētdienas vakarpuse. Ceriņdārzā Dobelē saošņājāmies smaržas un saēdāmies laimītes tuvākiem tūkstoš gadiem.
