18.februārī es iešu nobalsot pret krievu valodu. Taču tam nav nekāda sakara ar pašlaik publiskajā telpā valdošo retoriku „par saliedētību, pret šķelšanos”. Tālāk izvērsti paskaidrošu, ko ar to domāju. (a) Nacionālās identitātes apziņa ir viena no cēlākajām vērtībām, kas stimulē tautas un līdz ar to valsts attīstību labklājības virzienā; (b) Latviešiem ir tiesības ienīst krievus un krieviem ir tiesības ienīst latviešus; (c) Vēsture nav objektīva, tā ir interpretatīva, nav ne mazākās racionālās jēgas mēģināt dažādām kopienām atrast kopsaucēju, jo tas nozīmē, ka viņiem jānodod savas vērtības; (d) Valsts attīstības vārdā dabiskā nepatika pret svešajiem ir jādemonstrē tikai stingri tiesiskuma rāmjos (referendumos, likumdošanas iniciatīvās), bet tā nedrīkst tikt risināta ar publisku naida paušanu vai vardarbību.
 
Klausoties visu to sviestu, kas pašlaik ir publiskajā telpā, par to, ka balsot par latviešu valodu nozīmē saliedēt Latvijas iedzīvotājus, nesaprotu, kurš no mums ir jucis? Vai tiešām kādam no tiem, kas daudzina šo „saliedētību” kaut uz brīdi pilnā nopietnībā var ienākt prātā, ka kāds krievs var viņiem noticēt, ka krievu interesēs ir viena latviešu valoda un ka tas stiprinās draudzīgu sabiedrību? Kāpēc man būtu jādraudzējas ar krieviem? Kāpēc krievam būtu jādraudzējas ar mani? Kāpēc mums jājūt kaut kāda labvēlība vienam pret otru? Ko tas mainīs valsts attīstībai? Ko tas mainīs tajā, lai mēs bērniem atstātu šo valsti labklājīgāku?
 
Esmu dzimis 35 gadus pēc krievu okupācijas, bet kopš bērna kājas esmu dzirdējis tikai un vienīgi to, ka pirms ienāca krievs, Latvija dzīvoja labi un laimīgi, no mazotnes klausījos „Amerikas balsi”, kad 1985.gadā pasaules hokeja čempionātā PSRS palika trešajā vietā aiz čehiem un Kanādas, mēs trešklasnieki visu dienu aiz prieka ne par ko citu nerunājām un uz klasesbiedru no jauktās ģimenes, kas teica, ka „mēs zaudējām”, skatījāmies kā uz idiotu. Manas ģimenes viens no biežāk stāstītiem stāstiem ir kā krievs ienāca mūsu sētā un, būdams samācījies, ātri vien atrada manas trīsgadīgās mātes jaunos smukos sarkanos zābaciņus, kas bija veltās cerībās paslēpti malkā. Krievu naivās iedomas, ka „parastie latvieši grib dzīvot saticībā”, bet tikai „ļaunie politiķi sarīda tautas”, ir absurdas (kā to pareizi norādīja Lemešonoks pagājušās nedēļas Delfi Versijās). Es nepazīstu nevienu latvieti, kas neuzskata krievus par barbariem no austrumiem, par okupantiem, staļinistiem, nemākulīgiem saimniekotājiem, kas ar kolhozu un lielo rūpniecības kompleksu palīdzību salaida dibenā ekonomiku, par rusificētājiem, par latviešu intelektuālās elites un kultūras iznīcinātājiem. Ne velti nacionālās identitātes sajūta bija kaut kas tik spēcīgs, ka Atmodas laikā spēja mobilizēt vienotā dziesmā pat to lumpeņu šļuru, kas mūsdienās savā slinkumā un stulbumā vaino valsti, piedrazojot interneta komentārus vai tinoties uz Īriju.
 
Tāpēc katram normālam latvietim jāiet nobalsot „pret”.
 
Tagad es iedomājos, kā es uzvestos, ka būtu, piemēram, no Kuibiševas ieceļojušu inženieru vai virsnieku bērns, kas dzimis tajā pašā gadā, kad reālais es. Nacionālā identitāte ir visspēcīgākā un cēlākā vērtība, kā jau to norādīju. Es pārstāvētu diženo krievu nāciju. Puškina, Dostojevska, Čaikovska, Bulgakova, galu galā Borisa Grebenščikova un maiņas Makarovs – Krutovs – Larionovs – Fetisovs – Kasatonovs nāciju (kādas nu kuram prioritātes). Kur latviešu kalpu nācijai ir ko nolikt pretī? Tas, ka viņi divas reizes, izmantojot manas lielvalsts vājuma brīžus, un piesmērējoties rietumu lielvarām, ir pasludinājuši neatkarību, nedod viņiem tiesības te diktēt noteikumus – zemē, kuru mani senči varonīgi atkaroja tizlajiem zviedriem, lai nodrošinātu mums vēsturiski pienākošos pieeju pie Baltijas jūras. Viņu neatkarība ir smieklīga, viņu koruptīvais režīms un bezpalīdzība, nespējot attīstīt savu valsti ir smieklīga. Viņi spītīgi noliedz to ieguldījumu tehnoloģiju un rūpniecības attīstībā, kuru viņiem padomju laikā deva mana tauta. Lai gan viņiem liekas, ka „judini”  un „kostaņeckas”  ir „pareizi domājošie krievi”, ja paskatās no nacionālās identitātes kā vērtības viedokļa, šādi cilvēki ir vienkārši krievu interešu nodevēji. Cilvēki, kuri acīmredzot bērnībā guvuši pārāk maz uzmanības, tāpēc grib stilot, pieslejoties marginālismam. Vienam tas ir fanot par death metal, citam latviešmīlestība. No mana redzes viedokļa nav atšķrība. Viņi ir tādi paši izstumtie, kā latviešu gadījumā Rubiks un Urbanovičs.
 
Tāpēc katram normālam krievam jāiet nobalsot „par”.
 
Un visbeidzot. Tas, ko es tikko šeit uzrakstīju, NEKĀDI nedrīkst iespaidot tālāku mierīgu līdzāspastāvēšanu. Nacionālās identitātes apziņa un nepatika pret svešo NEKAD nedrīkst pāraugt publiskā naidā vai vardarbībā. Jo, kā to parāda civilizācijas vēsture, tādā gadījumā mēs sačakarējam visu progresu, uz ko ir iets gadu simtiem.
 
Tāpēc, aiziesim ka nu latvieši parādīt savu stāju, krievi savējo un tālāk turpināsim tāpat kā līdz šim – smiesimies viens par otru anekdotēs, nicināsim viens otru virtuves sarunās un interpretējot vēsturi, bet nekādu ekscesu, nekādas spriedzes, galvenais – lai katrs to neproduktīvo enerģiju, ko varētu patērēt, satraucoties par nacionālo jautājumu, sublimētu vienīgajā jēdzīgajā, ar ko cilvēkam jānodarbojas – cītīgi un godīgi strādātu Latvijas ekonomikas lauciņā ar mērķi vairot savu bērnu labklājību un garīgo attīstību.