mena (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mena) rakstīja,@ 2009-12-02 16:44:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
pilnmēness prātuļošana
Es pati kādreiz rakstīju:
http://klab.lv/users/mena/326298.ht
http://klab.lv/users/mena/327828.ht
Galvenie citāti:
"Mīlestība ir gan dievišķota, gan tās dēļ notiek visšausmīgākās lietas. Tā ir paradoksāla un pretrunīga.
Bez cilvēkiem un katra konkrēta cilvēka mīlestības nebūtu. Vai tāpēc var apgalvot, ka mīlestība IR??"
un
"Bet es tikai aizdomājos, - mīlstība cilvēku pasaulē nav lietvārds, kas vienkārši ir. Mīlestība ir darbības vārds, un tur vēl ir viskaut kas: "es tevi mīlu!". Tāpēc mīlēt nozīmē kaut ko darīt."
No kuriem es šobrīd izpratuļoju, ka - reku šeku, Dievs varbūt ir, bet cilvēki viņu absolūti neinteresē. Lai būtu mīlestība nav pat obligāti jābūt diviem objektiem (vai subjektiem, kā tur pareizi), kuri viens otru mīl, vajag būt vienam, kurš mīl, un viņa mīlestības darbiem. Tātad, ja Dievs mīl cilvēkus, viņam kaut kas jādara. Jo mīlestība nav kaut kas, kas vienkārši IR. Mīlēt nozīmē kaut ko darīt. Godīgi sakot, ko tad tādu Dievs cilvēku dzīvēs dara, nu tā točna skaidri pierādāmi, ka to izdarījis viņš?? NEKO. Tātad, mīlestības un Dieva nav. Runā, ka viņš kaut ko darīšot, kad es nomiršu - pieņems mani paradīzē... nu ziniet, tad jau tie tēvi, kas pamet savus bērnus, un pēc trīsdesmit gadiem uzrodas ar pretenzijām uz uzmanību ir īsti dievi.
Pirms 5 vai 6 tūkstošiem gadu Dievs gan kaut ko darīja - gan jūras ūdeņus pašķīra, gan uguņus no debesīm meta. Mīlēja kaukādu cilvēku grupiņu, un nemīlēja citus dievus un cilvēku grupiņas, kas pakļāvās tiem citiem dieviem. Bet nu - kaut kā izrādīja savu mīlestību. A tagad - nekā. Nu nekā... Un cik paaudzes kopš tā laika dzimušas un mirušas...
Bet nu no otras puses, cilvēks var mīlēt Dievu un visādi darīt to mīlestību. Galu galā mīlestība ir paradoksāla. Un jo dīvaināks mīlestības objekts, jo mīlestība...
Vai Dievu vispār var mīlēt??
Es pati kādreiz rakstīju:
http://klab.lv/users/mena/326298.ht
http://klab.lv/users/mena/327828.ht
Galvenie citāti:
"Mīlestība ir gan dievišķota, gan tās dēļ notiek visšausmīgākās lietas. Tā ir paradoksāla un pretrunīga.
Bez cilvēkiem un katra konkrēta cilvēka mīlestības nebūtu. Vai tāpēc var apgalvot, ka mīlestība IR??"
un
"Bet es tikai aizdomājos, - mīlstība cilvēku pasaulē nav lietvārds, kas vienkārši ir. Mīlestība ir darbības vārds, un tur vēl ir viskaut kas: "es tevi mīlu!". Tāpēc mīlēt nozīmē kaut ko darīt."
No kuriem es šobrīd izpratuļoju, ka - reku šeku, Dievs varbūt ir, bet cilvēki viņu absolūti neinteresē. Lai būtu mīlestība nav pat obligāti jābūt diviem objektiem (vai subjektiem, kā tur pareizi), kuri viens otru mīl, vajag būt vienam, kurš mīl, un viņa mīlestības darbiem. Tātad, ja Dievs mīl cilvēkus, viņam kaut kas jādara. Jo mīlestība nav kaut kas, kas vienkārši IR. Mīlēt nozīmē kaut ko darīt. Godīgi sakot, ko tad tādu Dievs cilvēku dzīvēs dara, nu tā točna skaidri pierādāmi, ka to izdarījis viņš?? NEKO. Tātad, mīlestības un Dieva nav. Runā, ka viņš kaut ko darīšot, kad es nomiršu - pieņems mani paradīzē... nu ziniet, tad jau tie tēvi, kas pamet savus bērnus, un pēc trīsdesmit gadiem uzrodas ar pretenzijām uz uzmanību ir īsti dievi.
Pirms 5 vai 6 tūkstošiem gadu Dievs gan kaut ko darīja - gan jūras ūdeņus pašķīra, gan uguņus no debesīm meta. Mīlēja kaukādu cilvēku grupiņu, un nemīlēja citus dievus un cilvēku grupiņas, kas pakļāvās tiem citiem dieviem. Bet nu - kaut kā izrādīja savu mīlestību. A tagad - nekā. Nu nekā... Un cik paaudzes kopš tā laika dzimušas un mirušas...
Bet nu no otras puses, cilvēks var mīlēt Dievu un visādi darīt to mīlestību. Galu galā mīlestība ir paradoksāla. Un jo dīvaināks mīlestības objekts, jo mīlestība...
Vai Dievu vispār var mīlēt??
