vēderiņu pakasīju...
Mīlsetība...
Vismaz ar cilvēcisko prātu nu nevar tā īsti un līdz galam patiekt (vismaz latviski notiekti ne), kas ir mīlestība, kāda tā ir. Bet no otras puses, ir visai skaidri jūtams, kad var patiekt "Es tevi mīlu!".
Tātad mīlstība ir kaut kas, kas notiek ar cilvēku. Tātad, ja nav cilvēka, tad, vai pastāv mīlestība pati par sevi, vienkārši tā?? Kā parādība?? Ticīgie noteikti teiks, ka mīlestība ir no Dieva un tā ir pie Dieva, tātad ir. Tie citi vienkārši atrunāsies, ka tas nav pierādāms, vai drosmīgi atzīs - nav cilvēka, nav mīlestības.
Bet es tikai aizdomājos, - mīlstība cilvēku pasaulē nav lietvārds, kas vienkārši ir. Mīlestība ir darbības vārds, un tur vēl ir viskaut kas: "es tevi mīlu!". Tāpēc mīlēt nozīmē kaut ko darīt.

Bet vārda došana tādai lietai kā "mīlestība", ir tikpat muļķīga, kā vārda došana tādai lietai kā "Dievs". Viens saka "Dievs", otrs saka "Devil", skan līdzīgi, bet...

Bet patiesībā īstais jautājums nav "Kam Tu tici?", bet "Kā Tu tici?".
Tās lietas, kurām nav lietvārdu, tomēr var iztiekt ar darbību, ar darbības vārdiem. Te nu es gribu izsecināt, ka visa pamatā ir enerģija, kas rodas darbības rezultātā, vai no kuras rodas darbība. Un iedomājos par dejošanu!! Samērā bezjēdzīgs enerģijas patērēšana!! Bet varbūt radīšana...

Un vīrs ar nesen sūdzējās, ka dzīve ir viena netaisnīga lieta, cilvēks ta viņu dzīvo, bez cilvēka nebūtu pašas dzīves, bet kā dzīve pret cilvēku attiecas?? :)))